Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tīri teorētiski es varētu tev iebilst - pirmkārt, patiesi idiosinkrātiskais valodā nav izsakāms, jo valoda ir intersubjektīva, un pa ja mēs cenšamies izteikt kādu mūsu atsevišķo, īpašo pieredzi ārkārtīgi oriģināli, tik un tā šī idiosinkrātija un subjektivitāte, teiksmim, pazūd tulkojumā. tāpēc, pat ja cilvēks apraksta sevi un savu dzīvi klišejās, tas nevar būt racionāls un loģisks pamats ticībai, ka neesi īpašs, vai drīzāk tas nevar būt pamats ticības neesamībai. tāpat cilvēka spēja izteikties skaisti, stilīgi un skanīgi neliecina par to, ka šis cilvēks ir "īpašāks".
otrkārt, ir jāņem vērā tie aspekti, kāpēc cilvēks vispār vēlas aprakstīt sevi, savu dzīvi, sevis pieredzēto un to, "kā tas ir būt man". ļoti iespējams, ka uzskatot, ka valoda nosaka ne tikai viņa apziņu, bet arī esamību, viņš varētu gribēt censties aprakstīt sevi jaunā vārdu krājumā, tādā veidā "pašradot" sevi un tā tālāk. taču visbiežāk cilvēks centīsies aprakstīt sevi, izmantojot, manuprāt, valodas primāro funkciju - komunikācijas. proti - viņš centīsies aprakstīt sevi, lai nokomunicētu savu idiosinkrātiju kādam citam, otram. pat ja tas ir iedomātais cits. tādā gadījumā, jo vairāk cilvēks atkāpjas no "normas" savā valodas lietojumā, jo vairāk viņš riskē, ka viņu vispār nesapratīs.
es protams zinu un saprotu, ka cilvēka patības izveidē un pašapziņā valoda ir milzu loma, taču identificēt sevi, savu apziņu un patību ar valodu, ko lieto, ir mazohisms. tāpat arī padarīt sevi par kādu "estētisko subjektu".
otrkārt, ir jāņem vērā tie aspekti, kāpēc cilvēks vispār vēlas aprakstīt sevi, savu dzīvi, sevis pieredzēto un to, "kā tas ir būt man". ļoti iespējams, ka uzskatot, ka valoda nosaka ne tikai viņa apziņu, bet arī esamību, viņš varētu gribēt censties aprakstīt sevi jaunā vārdu krājumā, tādā veidā "pašradot" sevi un tā tālāk. taču visbiežāk cilvēks centīsies aprakstīt sevi, izmantojot, manuprāt, valodas primāro funkciju - komunikācijas. proti - viņš centīsies aprakstīt sevi, lai nokomunicētu savu idiosinkrātiju kādam citam, otram. pat ja tas ir iedomātais cits. tādā gadījumā, jo vairāk cilvēks atkāpjas no "normas" savā valodas lietojumā, jo vairāk viņš riskē, ka viņu vispār nesapratīs.
es protams zinu un saprotu, ka cilvēka patības izveidē un pašapziņā valoda ir milzu loma, taču identificēt sevi, savu apziņu un patību ar valodu, ko lieto, ir mazohisms. tāpat arī padarīt sevi par kādu "estētisko subjektu".
(Reply to this) (Thread)
kāpēc mazohisms, kāpēc ne reālisms?
to nevar zināt. līdzīgi kā, piemēram, pēdējā laikā neliek mieru doma, ka, varbūt, depresija ir nevis slimība bet informētība.
to nevar zināt. līdzīgi kā, piemēram, pēdējā laikā neliek mieru doma, ka, varbūt, depresija ir nevis slimība bet informētība.
tāpēc, ka valoda ir tikai pastarpinājums. vēlmes un dziņas, piemēram, sākotnēji - pirms ir verbalizētas un tādējādi modificētas - nepastāv valodā, tomēr tās ir ne mazāk reālas.
ok, protams, var uzskatīt, ka tās kļūst esošas un reālas tikai tad, kad tās tiek izteiktas un pamanītas, ka "ir" vispār nozīmē "ir valodā", patiešām tā var uzskatīt, es pati tā esmu uzskatījusi, tikai tam nav nekāda sakara ar faktiem. tāds uzskats atbilst patiesībai ne lielākā mērā, kā tās, saskaņā ar kuru lietām ir pašām sava neatkarīga esamība, neatkarīga no mūsu apziņas, esamības un runas spējām. taču tieši tāpēc es saku, ka tas ir mazohisms, nevis nepatiesība.
ok, protams, var uzskatīt, ka tās kļūst esošas un reālas tikai tad, kad tās tiek izteiktas un pamanītas, ka "ir" vispār nozīmē "ir valodā", patiešām tā var uzskatīt, es pati tā esmu uzskatījusi, tikai tam nav nekāda sakara ar faktiem. tāds uzskats atbilst patiesībai ne lielākā mērā, kā tās, saskaņā ar kuru lietām ir pašām sava neatkarīga esamība, neatkarīga no mūsu apziņas, esamības un runas spējām. taču tieši tāpēc es saku, ka tas ir mazohisms, nevis nepatiesība.