atmiņas par domām

teja @ 03:27 am: ne tikai manā draugu listē bet arī personīgajā dzīvē bieži atkārtojas tādas folklorizētas pus-poētiskas mirkļu baudas, priekšmetu kombinācijas un to mijiedarbība ar ķermeni, kaut kas ar ādu, kaut kas skan austiņās, kaut kas ir debesīs, piedalās arī drupačas vai garaiņi, par vispārinājumiem kā dzīves svinēšana un taureņi, bļaģ, vēderā, nemaz nerunājot, lietojot krust-personiski tos pašus vārdus, tā man rodas drūms jautājums, vai vēl var izbēgt no valodas predestinācijas un vai ir jēga ticēt kaut kam *īpašam sevī*, vai viss kas mums tiek ir smelt sevi klišeju krājumā, līdz nāve viņu no mums šķirs