atmiņas par domām

Kad es dzīvoju Edinburgā, arī lecu gaisā (ja varēju pēc izlietotā vīna daudzuma) par vietējo (REiropas) literātu nolaizītumu, kanapē maizītēm, un runām par nepieciešamību celt dzīves kvalitāti. Tas man likās, kā apliecinājums tam, ka viņi ir padevušies un atzinuši, ka nafig nav nekādas dvēseles, ir tikai šī pati dzīves kvalitāte un racionāli izmērams ķermenis, kas reaģē uz refleksiem. Starp citu, tie visi bija gados veci literāti. Jaunākie un alkoholiķi vēl uzrādīja kādas nekādas cilvēcīguma pazīmes.

(Reply to this)