atmiņas par domām

teja @ 11:55 am: vakardienas incidents manī pamodināja zvēru. es pat nedaudz kautrējos, ka rakstu par tik vispārīgu jautājumu kā eiropas abu malu sadursme. agrāk (kad man bija ap 16-17) smagi pārdzīvoju, ka, esot rietumeiropā, nekādā ziņā nevaru pieslēgties, manā kosmētikas maciņā nav, piemēram, gumijas uzgaļa, ko uzbāzt zobu birstes sarainajai galviņai, lai tā nepienāk pilna ar mikrobiem transportēšanas laikā, un arī mājās uz plauktiņiem nav tādu elegantu greznuma priekšmetu kā, piemēram, no bumbuļiem un stieņiem gatavots objekts, kas darbojas ar kinētisko enerģiju un maksā aptuveni 15 euro, un nav āfrikas ceļojumā iegādātas zvērādas viesistabā, un mani vecāki nepērk īpašu uz skābes bāzētu tīrīšanas līdzekli, ar ko notīrīt kaļķa traipus no spožajām vannasistabas daļām. ja godīgi, mūsu ģimene, lai arī tīrīga, nebija pat pamanījusi tādus kaļķa traipus uz krāna un nebija iedomājusies tos tīrīt. atceros, kā pēc gada vācijā atbraucu un atvedu pilnu somu ar augstākas attīstības civilizācijas pazīmēm un izglītoju savus vecākus pazemojošos sīkumos, piemēram, arī to, ka tad, kad noslauka poda brilli ar slapju lupatu, tā pēc tam uzreiz ir jānoslauka ar papīra salveti, citādi paliek ar apbruņotu aci nesaskatāmi ūdens pilienu traipi, un vispār visiem normāliem cilvēkiem mājā ir papīra dvieļu rullītis. visi baltie cilvēki arī ceļo ar čemodāniņu uz riteņiem, lielās mugursomas zināmās aprindās īpaši nopietni neņem. ja tev ir mugursoma, tad tu noteikti esi baekpaekers. un vēl miljons sīkumu, kurus pamanot, vācietī nostrādās iekšējā trauksmes poga. nemaz nerunājot par minēto small talk, kuru savulaik kāri tvēru un mācījos - visus "ziemlich" un "naemlich" un "na ja" un sašutumu par saimnieciskas dabas jautājumiem. nē, es nenoniecinu šādas sarunas aiz iedomības, tās nebūt nav sliktākas par "pseidointelektuālo diršanu", t.i., zināmās aprindās par ieradumu kļuvušās sarunas par to, kas ir un kas nav banāli vai triviāli - t.i., nevis par lietu būtību, bet par to estētisko dimensiju - bet tas tomēr ir manis pašas piekoptais mietpilsonisma veids, un svešas utis nepanesu.
bet atpakaļ vērsim pie lietas, šobrīd tas ir kaut kā mainījies. ar prieku, pat kaut kā ņirdzīgi, neintegrējos. atsakos pakļauties viņu sarunas stilam, turklāt pamanīju, ka man sarunas laikā patīk demonstrēt sarunvalodas savienojumus, kas liecina par to, ka tomēr labi zinu visus vārdus, ko man vajadzētu zināt, lai dzītu viņu tuftu, bet es, principā, atsakos. man totāli nav vairs kauns pavaicāt mājas vadītājai, kurā plauktiņā ir atrodama pārtika, ko šeit ir atstājuši iepriekšējie iemītnieki un to arī pamatā lietot. man ir pofig, ko ēst, pofig, kur gulēt, pofig, kur mazgāties, un tās ir arī manas latviešu lāčplēša ausis, negantība melno bruņinieku acīs, yomayo, izklausos pēc svalkas. turklāt, dzīvoju viņu maizē utt., es nezinu, kas tagad ir tieši tas, pret ko es iestājos un kas man nepatīk, varbūt nākamreiz man vajadzētu padomāt, pirms kaut ko šādu rakstīt.