atmiņas par domām

01:18 pm: parisināsim ļaunuma pavedienu.tātad viņš izliekas, ka ļaunuma nebūtu. naidu viņš noliedz, un visu noveļ uz temperamentu un tā saucamo "berzēšanos", pastāv vārds konflikts, bet to reti saista ar ļaunumu, savukārt saskaņu gan mēdz saistīt ar mīlestību un labestību, pēdējās divas gan viņš pieņem mīļuprāt kā piederīgu savam raksturam. naidā var atzīties tikai kaut kādā galēji sakāpinātā situācijā, drīkst ienīst piemēram tēvu, kurš tevi bērnībā seksuāli izmantojis. cilvēkus, kas visur saskata ļauno, sliktus nodomus, apliecinājumus naidam pret sevi, un attiecīgi izturas pret apkārtējiem, parasti sauc par "slimiem". viņš ir slims, viņa ir slima.
esmu jau kādreiz atzinusies, ka man domas skrien tikai mazus ceļus. spēcīgiem vilcieniem gan, bet relatīvi mazā pārklājumā, skatoties no malas. un es ar to pat lepojos. tādēļ es nespēju aptvert un vispār uzdiršu populārām metafiziskām tēzes, ka ja eksistē kaut kas viens, tad eksistē arī tā pretmets u.c. sviestus. nekad neesmu sapratusi, kādēļ tam tā būtu jābūt. saprotu to no loģikas viedokļa, ja mēs paskatāmies valodas uzbūvi. zinu, ka tam tā jābūt tajā uz formālo loģiku balstītajā jēdzienu pasaulē. bet man galīgi neliekas, ka realitāte ir konstruēta atbilstoši mūsu valodai un mūsu piezemētajiem racionalitātes kritērijiem, citādāk nav iespējams attaisnot lohu eksistenci. ja lohi kaut ko nepierubī, tad pastāv iespēja, ka arī es kaut ko nepierubīju, tātad nekas nav tā kā jebkurš spēj pierubīt. tātad es uzdiršu tai jēdzienu pasaulei. bet nu jau sāku zaudēt sākumā minēto ļaunuma pavedienu. gribēju vien pierādīt, ka par ļaunuma realitāti ne tikai kā jēdzienu bet arī reāli, es spriežu nevis pēc metafiziskām tēzēm, jo to man kāds uzreiz gribētu piesiet, bet pati pēc sevis. jo es izeju no naida un ļaunuma pozīcijām un arī no sevis izeju. man apnika gudri runāt tādēļ beigšu līdz galama nepaskaidrojusi savu viedokli, ha-ha- hāā :)))))