man šķiet, pa priviliģētība pat par sevi ir svētība, un pārlieks vainīgums par to arī ir pārspīlēts wok-isms, un enerģētiski neveselīgs. bet to neiekļaut savos argumentos, jo īpaši tādos, kur tiek uzsvērts, ka viss ir tikai tavā galvā, vai viss ir atkarīgs no paša attieksmes, disciplīnas, morāles principiem, saņemšanās, un viss ir radikāla paš-atbildība, tas gan ir "neoliberālisms" un "apjukums".
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ir. Bet es ar to pārlieko vainīgumu reizēm stragloju, paldies par piezīmi, būs jāpavēro.
(Reply to this) (Thread)
man nav veidu, kā par šo pārmērīgo vainīgumu runāt ārpus garīgām kategorijām, jo, manuprāt, to ir izraisījis sekulārisms. no mana kristīgā viedokļa lielākas svētības = lielāka pateicība = lielāka atbildība un nevis = lielāka vaina.
(Reply to this) (Parent)
|
Domāju, ka apzināties vajag, lai nerunātu sūdu par tiem, kam to privilēģiju nav, un nedomātu sūdu par sevi attiecībā uz tiem, kam to ir vairāk.
|
Man liekas, ka tā jušanās vainīgam ir izprotama tikai kontekstā. Tā abstrakti spriežot var šķist, ka justies vainīgam, ka esi eiropietis vai balts, ir vienkārši neiroze un wok-isms. Nešaubos, ka kādam tiešām ir šāda neiroze, bet lielākā daļa cilvēku jūtas vainīgi par savām privilēģijām, ja tās ir sanācis izjust un apzināties taustāmi.
Ļoti personīgs piemērs, - mums ir bērns ar invaliditāti. Tā kā mēs esam turīgi cilvēki, tad plānojam emigrēt uz Somiju, lai nodrošinātu viņam cilvēka cienīgu dzīvi arī tad, kad viņš būs pieaudzis, bet mēs vairs nespēsim paši par viņu parūpēties. Es apzinos, ka tā ir privilēģija un svētība, taču es vienalga jūtos "vainīgs" to citu vecāku priekšā, kam jāpaliek šeit, un jāapzinās, ka no astoņpadsmit gadu vecuma valsts viņu bērniņu būtībā norakstīs. Does that make sense?
Man liekas, ka tā privilēģiju apzināšanās konfliktē ar kaut kādu iekšēju taisnīguma izjūtu, kas tad rada kognitīvu disonansi, ko daudzi izjūt kā vainas sajūtu. Lai nejustos vainīgam, man, liekas, vienīgā iespēja būtu mēģināt palikt šeit, un cīnīties par invalīdu tiesībām. Man nav ne tik daudz spēka, ne uzņēmības (ne ticības mūsu sabiedrībai). Par to tad arī jūtos vainīgs...
Ļoti personīgs piemērs, - mums ir bērns ar invaliditāti. Tā kā mēs esam turīgi cilvēki, tad plānojam emigrēt uz Somiju, lai nodrošinātu viņam cilvēka cienīgu dzīvi arī tad, kad viņš būs pieaudzis, bet mēs vairs nespēsim paši par viņu parūpēties. Es apzinos, ka tā ir privilēģija un svētība, taču es vienalga jūtos "vainīgs" to citu vecāku priekšā, kam jāpaliek šeit, un jāapzinās, ka no astoņpadsmit gadu vecuma valsts viņu bērniņu būtībā norakstīs. Does that make sense?
Man liekas, ka tā privilēģiju apzināšanās konfliktē ar kaut kādu iekšēju taisnīguma izjūtu, kas tad rada kognitīvu disonansi, ko daudzi izjūt kā vainas sajūtu. Lai nejustos vainīgam, man, liekas, vienīgā iespēja būtu mēģināt palikt šeit, un cīnīties par invalīdu tiesībām. Man nav ne tik daudz spēka, ne uzņēmības (ne ticības mūsu sabiedrībai). Par to tad arī jūtos vainīgs...