atmiņas par domām

es sen atpakaļ lasīju Tarkovska Sculpting in Time un tur bija teikums, ka mākslas uzdevums ir meklēt dievu cilvēkā. es viņam piekrītu. tikai nemēdzu par to daudz runāt, jo es jūtos jau nogurusi no domas vien, ka par to vajadzētu ar kādu diskutēt. es neredzu arī vajadzību par to diskutēt. man šajā ziņā priekš sevis viss ir skaidrs.

Trīrs man nepatīk, jo viņš neatstāj cerību. manliekas, ka viņš kaut kā onanē par bezcerību. man pēc Melanholijas noskatīšanās bija kaut kāda ļoti traka psihoemocionālķermeniska reakcija. kopš tā laika vairs nevienu Trīra filmu neesmu skatījusies un neskatīšos.

(Reply to this) (Thread)

Man reakcija tāda bija pēc "Šķeļot viļņus". Salīdzinājumā pēc Melananholijas bija samērā gaiša noskaņa. Manuprāt, saistīts ar to, ka Trīrs savus aktierus noved līdz patiesai psihozei, kas izpaužas ļoti ķermeniski, un mēs savos spoguļneironos to nespējam ignorēt, un trīcam līdzi. Minu, ka Trīrs savās filmās realizē savu iekšējo aicinājumu iepazīstināt cilvēkus ar savām tumšākajām bailēm, un ka viņaprāt tā ir sava veida terapija. Man tā drīzāk bija trauma, bet varbūt tās pārvarēšana mani tomēr padarīja labāku.

(Reply to this) (Parent)

Es pēc Melanholijas noskatīšanās pirms 100 gadiem sapratu ka man ir depresija un sāku iet pie terapeita- dīvaini bet Uz mani Trĩrs strådā terapeitiski, viņš kaut kādā zinå pasaka kas ir kas

(Reply to this) (Parent)