atmiņas par domām

Man reakcija tāda bija pēc "Šķeļot viļņus". Salīdzinājumā pēc Melananholijas bija samērā gaiša noskaņa. Manuprāt, saistīts ar to, ka Trīrs savus aktierus noved līdz patiesai psihozei, kas izpaužas ļoti ķermeniski, un mēs savos spoguļneironos to nespējam ignorēt, un trīcam līdzi. Minu, ka Trīrs savās filmās realizē savu iekšējo aicinājumu iepazīstināt cilvēkus ar savām tumšākajām bailēm, un ka viņaprāt tā ir sava veida terapija. Man tā drīzāk bija trauma, bet varbūt tās pārvarēšana mani tomēr padarīja labāku.

(Reply to this) (Parent)