teiksma_ragana

Piecelties no rīta pludmalē un pa taisno no guļammaisa lēkt jūrā, bez kādas kārtas starp sevi un ūdeni, tāpat kā aizmirst par apaviem uz nedēļu, ir daļa brīvības, pēc kā es ilgojos. Pamosties nūdistu pludmalē, pavadīt laiku laukos, kur apavus nevajag.
Burvīgi ;)

Cīnos ar sirdsklauvēm, bet jūtos tik laimīga, ka tikšu prom no karstās Rīgas uz vēsāko Mazirbi :)
Un nometne, nometne, nometne ;)
Murr, nu viss jāsaliek un dodos pie dabas prom uz nedēļu :)
Marg :)

Jaunā kopas biedrene izrādījās paviegls radījums, kas nespēj salikt divi ar divi, lai plānotu savu laiku, tāpēc iedomājas, ka var neko nepaziņojot vienkārši neatnākt. Jau pirms tam atcēla un atcēla tikšanās. No otras puses, kad tomēr atnāca, tad likās kā savējā un viss bija jauki. Bet nu labi, neko darīt.
Jādresē divi pārējie kandidāti un tad jau uz rudeni varēs viņus iniciēt kopā :)
Murr, marrg :)

Murrr, Marrg :)
Nevaru vien sagaidīt tikt prom no Rīgas uz nedēļu pie dabas, pie jūras. Katru gadu gaidu šo nometni kā nedēļu ilgus svētkus. Būs jau ceturtā nometne, un tās vienmēr ir tik jaukas. Liekas, ka visa koncepcija, viss, kā mēs rīkojam, ir tieši man. Protams, man jau vienmēr kaut kā pietrūkst, tāpat kā man pietrūkst kaut kas savu kopas biedru vidū, bet, ciktāl mums viss sakrīt, es domāju, ka nometnes ir gluži burvīgas.
Sestdienā arī svinēsim Māras/Lūnasu, būs liels ugunsrituāls jūras malā, pašu celtā labirintā.
Wii, wii, viss ir tik jauki :)
Varēšu iemēģināt savu jauno ideju - dziedināšanās vakarus, ko plānoju taisīt katru ceturtdienu. Jāizdomā viss ļoti labi, tad gan jau viss sanāks.
Murr, marrg :)

Ja kāds mani būtu redzējis ar tādu sejas izteiksmi par kaut ko citu, man būtu kauns, bet tagad nē. Neviens gan neredzēja. Tas gan reti kuram ir saprotams, kas tur īpašs, bet manas attiecības ar dabu un tās brīnumiem ir īpašas.
Skatos Planet Earth daļu Caves, un tur ļoti burvīgi skaista stalaktītu ala, tādos zilgani zaļos toņos ar gaišām stalagnātu kolonnām, vienkārši fantastiski jau pats par sevi. Un tad... no sānu alas izlido... nē, izpeld akvalangists. Izrādās tas viss ir zem ūdens, bet tas ir tik nekustīgs un tīrs, dzidrs kā Dieves skatiens, ka nekādi nepateiksi, ka viss norisinās ZEM ŪDENS. Tas bija kaut kas tik neaprakstāms, ka es paliku ar muti vaļā un uzacīm līdz matu līnijai. Tas ir tāds skaistums, kādu es pat sapņos reti esmu redzējusi.
Tālāk ir par kaut ko vēl interesantāku. Izrādās Jukatanas pussalā nav ezeru un upju, strautiņu un avotu. Maiju civilizācija bijusi atkarīga no milzīgām zemūdens alām, kas pildītas ar ūdeni. Tās darbojas kā ezeri, kam tikai šur tur ir izeja uz augšu. Tur mīt krokodili un zivis, aug ūdensaugi, bet tālāk... kaut kur ļoti tālu no kādas ieejas gaismai, ir... augi. Kā zināms, pasaulē pastāv ekosistēmas, kas nav saistītas ar saules piedāvāto enerģiju, bet augi gan tur nav sastopami. Bet šeit... jā, no griestiem nāk nepārprotami kaut kas augveidīgs, bet tāds nezaļš, vairāk brūns... tās ir KOKU SAKNES!!! Koku saknes peld zemūdens ezerā. Tādā veidā koki iegūst ūdeni, izgraužoties ar saknēm cauri klintij.
Jau pirms tam likās, ka šī ir vislabākā daļa šai brīnumainajai dokumentālo filmu sērijai, bet tagad jau pavisam, lai gan ir tikai puse. Ēdu pa gabaliņam kā konfekti.
Pirms tam bija par tumsā spīdošiem tārpiem, kas pārvietojas pa gļotu taciņām, ko izkarina no alas griestiem. Viņi iet pa pašu radītiem tuneļiem un izliek lamatas. Gaisā karājas simtiem gļotainu tuneļu!
Tālāk bija par ekosistēmu, kas tumsā dzīvo tikai no sikspārņu kakām un līķiem. Tārpi, vaboles, krabji, visi pilnīgi atkarīgi no tā, ko ienes iekšā un atstāj sikspārņi.
Un tās alas... kā milzīgi elles caurumi pēkšņi veļas zemē kā atvari. Visvairāk man patīk alu ieejas, kur kā spožs stars iespīd gaisma, izgaismojot vīteņus un citus mazus augus, kas iestiepjas dziļi alā un barojas no šī retā viesa - konkrētā leņķī spīdoša gaismas stara. Tas izskatās tik fantastiski, šie zaļumi alas dibenā un tas viens gaismas stars.
Dzīvība vienmēr atrod veidus, kā izpausties. Es tiešām nesaprotu, kā var nejust noslēpumainu bijību par to, cik ļoti varena un cik ļoti dzīvot griboša ir dzīvība.

Viņam tur mežā ir īsta māja kokā!!! Jums tāda bija? Man nē.
*
Paņēmu pušķīti, vīrišķi un devos ārā. Pa durvju stiklu ieraudzīju zibeni, tieši atverot durvis nogranda pērkons, izejot pa durvīm sākās lietus :D
TIK precīzi!!!
Skrējām. Izlēmām iet meža koka būdā. Rituāls izdevās ļoti jauki. Ir tik burvīgi sēdēt kailai būdā koku zaros, kad apkārt līst lietus, un turēt rokā burvīgu maģijas pilnu puķu pušķīti.
Sidrabaina mēnesnīca no debesu nolaidies. Un nolaidās arī :)
Tagad tikai jāgaida kandidāti :)

Un sāksim ar nārbuli kā galveno - skaistumam.
Margrietiņas - trīs - Dievietei un mīlestībai, kā trīs mēneši.
Grīslis - Ragainajam dievam, divi, kā ragi
Madara - maģijai
Sarkanais āboliņš - kaislei
Gundega - saulainumam
Dzeltenais vanagzirnis - košumam
Zilais vanagzirnis - lai ir uz kā balstīties
Baltais amoliņš - jo viss kas gadās, kā uzkāpt amoliņam
Vīgrieze - mieram
Usne - asumiņam
Liela smilga - lai pamana
Skraja smilga - plašumam
Maza balta puķīte - trauslumam, lai gribas sargāt
Apaļa violeta puķīte - pilnības sajūtai
Violeta, liela, koša puķe - pievilcībai
Liela, dzeltena koša puķe - priekam
Pelašķis - attiecību veselīgumam
Un vēl kaut kas vārdā neminams...
Visas puķes, bet grīslis nē - lai zied, lai zied, lai zied, bet viss nevar ziedēt.
Gribēju likt klāt kādu dārza puķi - kā rūpju simbolu, bet nē, lai viss ir dabisks un notiek, jo arī tā var būt, tā viegli.

Biju jau apņēmusies neko vairs nerakstīt, kad notika šis - man atrakstīja kliente ar e-pasta vārdu "Lenss Bezbiksis" un prasīja man jautājumu, ko es konfidencialitātes pēc necitēšu. Es atbildēju: "jums gaidāma drīza saķeršanās ar bezkaulu cāli un šoks, ieraugot govs vecāku augšdaļu".
Jēziņ, man laikam ir daudz karstāk, kā man likās... laikam jau tā nevajadzēja...
Bet galu galā, kāpēc man būtu jāmēģina radīt ļoti nopietns iespaids? Man tāpat ir par karstu, lai zīlētu.

Kā jau iepriekš rakstīju gan šajā, gan otrā profilā, man pēdējā laikā aktuāla dvēseļu radinieku tēma. Nevaru beigt domāt par to, ka vēl kāds no Viņiem varētu būt tepat blakus neatrasts, neizbaudīts un neizgaršots. Es tik ļoti dievinu savu dvēseļu ģimenīti un tos, kas arī šajā dzīvē man blakus, ka vēlos atrast vēl kādu. Man jau nekad nepietiek.
Tad nu es pirms dažām dienām izliku lamatas :D Mēģināju sevi padarīt par visus radus un draugus pievelkošu centru, uztaisīt tādu kā aicinājumu, kā atvērtas durvis, tā skaidri parādot, ka gaidu ciemos, savā dzīvē. Mēģināju izjust tās saites, kas mūs enerģētiski vieno, un paraut aiz tām, norādot virzienu. Nedaudz man tas atgādināja zirnekļu tīklu un tās vibrācijas, kas rodas, kad kāds ir tajā ieķēries un spirinās.
Pirms četrām dienām es vienu pieķēru. Aizvakar vēl vienu. Jutu tos pavedienus sarosāmies. Divus. Pagaidām divus. Ir sajūta, ka kāds vēro pa gabalu, bet vēl sevi nenodod, paraustot diedziņu par atbildi, taču divi paraustīja pretim.
Šovakar mēģināju sakoncentrēties un kādu no tiem pierunāt panākt tuvāk, dot par sevi ziņu, vai vismaz lai es sajustu, kādi viņi ir, un viens uzvedās tā... nu tā :D Tādas sajūtas man laikam vēl meditācijā nebija bijušas.
Mani vispār piemeklē erotiskas sajūtas no tā, kas it kā nebūtu ar to saistāms, visbiežāk no mūzikas. Burtiski sekss ar mūziku vai dažreiz mākslu, citreiz dabu. Tas man nav nekas jauns, bet Viņš!
Jā, tas ir viņš, un tas bija... vienā vārdā sakot - neaprakstāmi. Sapratu, ka viņa zirnekļu tīkls ir vēl daudz nogribējušāks pēc manis un lipīgāks. Godīgi sakot, pārbijos :D Laikam jau es viņam vēl nemaz nevaru tikt klāt, jo bija bail par dziļu ielipt. Atrāvos un aizbēgu. Tā ir, kad nezina, ko grib un uz ko parakstās. Ja nu šoreiz ne es būšu tā, kurai skraida pakaļ, vai ar kuru ir vienlīdzīgas attiecības? Šausmas!
Sapratu tikai to, ka tas ir tas, kas pirmais atsaucās saucienam. Otrs, kas aizvakar, tas vēl nav gatavs parādīties. Tas slēpjas. Arī liekas, ka viņš, lai gan neesmu tik pārliecināta. Eh, gribēju skuķi :(
Tas viss ir ļoti dīvaini. Es nebiju domājusi, ka izdosies tik viegli, bet, kā mani spēka dzīvnieki saka - ne visam vienmēr jābūt grūti un sarežģīti. Daudz kam tu jau esi gājusi cauri, tagad daudz kas tev būs viegli.
Kas būtu noticis, ka es nesabītos? Pēc sajūtām spriežot, tālāk jau vairs nebija kur, izņemot spēju, fizisku materializāciju. Tāda kontakta izjūta mani izjauca pa detaļām un aizmirsu visu savu šamanisko savaldību.
Kāda savaldība, ja tevi Tā ... :D
Murrr, intriģējoši.
Tikai tagad nedaudz kauns, kā es varu prasīt viņam atklāties dzīvē, ja pat nedzīvē nevaru viņu izturēt ilgāk par 13min un aizbēgu..?
Tas patiesībā ir vēl daudz skumjāk, kā man tagad liekas. Ja nu viņš domā, ka esmu plānā galdiņa urbēja un izmet citu tīklu..?
*
Vispār kas tā ir par patoloģiju baidīties no laimes, baidīties no tā, ko esi gribējusi, baidīties no ilgu piepildījuma..?
*
Bet varbūt vaina tajā, ka es jau entās stundas no vietas klausos savu mīļāko dziesmu...

Biju uz sadziedāšanos Ziedoņdārzā. Kopumā patika, bet laikam tomēr man grūti iejusties tādā klusā dziedāšanā, pie tam rīkle sāpēja no nepierastā saspringuma, mēģinot izspiest ļoti klusu skaņu. Tur ir tā vajadzīgā robeža, līdz kurai ir tikai šņākoņa, un tad sākas balss, un visu laiku sprindzināt balsi, lai spētu dziedāt tieši pāri tai robežai, tas ir ļoti grūti. Tāpat bija grūti sadzirdēt priekšā dziedātāju, kas visu laiku miksēja, izlaida un neprognozējamās vietās atkārtoja rindiņas. Nemitīga, smaga ieklausīšanās.
Kad es esmu viena, es dziedu klusām. Tas tad ir man un Dieviem, gariem, dabai, bet, esot kopā, man patīk kā Vītolu sadziedāšanās, lai vibrē viss apkārt, lai pazūd pasaule, lai balsis saplūst vienā varenā skaņā. Lai izvibrējas krūtis un sirds, un plaušas strādā ar pilnu spēku. Ja pierod visu laiku dziedāt klusām, laikam jau balss nesāp, bet man vispār no dabas ir skaļa dziedamā balss, un viņu klusināt bija īstas mocības.
No otras puses ļoti patika atmosfēra, dziedāt parkā ir jauki. Patika vadības stils, patika kokle. Patika dziesmu izvēle, bija gan zināmas, gan pilnīgi jaunas dziesmas. Tās jaunās bija ļoti skaistām, interesantām melodijām. Nebija daudz pilnīgi novazāto dziesmu.
Kopumā man patika, varbūt nākamnedēļ iešu atkal.
Tikai, ja tā ir domāta meditācija, tad man neder. Es dziedu un man patīk, un bet saspringtais klausīšanās laiks, un dažbrīd pārmēru klusā dziedāšana man ļoti traucē. Varu izdziedāties, bet meditācija tāda pašvaka.
Tomēr ne jau arī vienmēr vajag, patīkami tomēr, ka cilvēks kaut ko tādu rīko :)

Šo rakstīju skype sapņotajai personai, tāpēc otrajā personā.
*
Mēs manā sapnī bijām abas kaut kādā viesu mājā ar milzīgu dīķi, tur bija daudz visādu cilvēku, es tur kaut kādu semināru vadīju. Tur bija gan cilvēki, kas man patika, gan viena tāda rupju vīriešu un sieviešu kompānija, tādi kas daudz dzēra, lamājās, piesējās. Viņi tevi kaut kā aizvainoja, un izprovocēja, un tu pateici, ka pierādīsi, uz ko esi spējīga, un teici, ka nirsi pēc gredzena, ko mans tēvs bija tajā dīķi pirms ļoti ilgiem gadiem pazaudējis. Tu uzkāpi uz lecamās laipas, lai gan es teicu, ka tā nu gan ir ļoti dumja ideja, jo dīķis ir liels un gredzens pazuda pirms nez cik gadiem, un nedomāju, ka tu viņu atradīsi, bet tu neklausījies. Tu ielēci ūdeni un ieniri, bet nez kāpēc pēkšņi tev bija mugurā kaut kāds glābšanas tērps, kas uzpūtās un tu paliki ūdens virspusē. Es gribēju palīdzēt un pārvērtu tevi par nāru ( tā vienkārši :D ), un pati pārvērtos par nāru un ieniru. Tad mēs abas meklējām gredzenu, bet dīķa dibens izrādījās nevis dūņais un ar smiltīm, bet ar tādu kā baseina grīdu, un tur bija simtiem grredzenu, citu rotaslietu un monētu. Tu jautāji, kāds bija mana tēva gredzens, un es teicu, ka patiesībā nemaz nezinu konkrēti, bet bija zelta. Tā mēs meklējām, bet tur bija visādi - sudraba, vara, bronzas, bet zelta gredzena nebija. Man bija kārdinājums pabrābt gredzenus un monētas, bet es jutu, ka nedrīkst, ka var ņemt tikai to tēva gredzenu, bet mēs nevienu pašu zelta neatradām. Tu teici, ka dīķis ir liels, un ka tas noteikti te ir, vajag tikai labi ilgi meklēt, bet man sāka nākt sajūta, ka gredzens te bija, bet vairs nav, un ka mēs neatradīsim. Sapnim nebija beigu, mēs meklējām un tad es pamodos, tā ka nezinu, vai beigās viņš tur bija vai nē.
*
Jocīgi, ka tēva gredzens, jo ne ar ko labu man viņš nesaistās, bet, kā jau draudzene teica, tas var būt kāds mistiskais tēvs, garīgais tēvs, sencis...
Sasaucas ar iepriekšējo tēmu sapnis... meklējam to, kā nav... un neņemam neko mazāk kā zelta...

Tagad es sēžu uz cilvēka traģiskā paradoksa. Vienkāršs kā nāve.
Man būtu jākārto un jātīra nedaudz ielaistā nekārtība, jo nāks saimniece pēc naudas, un arī tāpat vajadzētu satīrīt. Tā vietā man tieši šobrīd gribas darīt simts un vienu lietu, ko tajā brīdī, kad bija brīvs laiks, negribējās, un es garlaikojos un nekā laba neizdarīju. Man tās nāk prātā tagad, kad man tam nav laika. Māju tīrīt man šobrīd ļoti negribas, pie tam ir karsti. Tad nu es sēžu pie datora un nedaru neko, jo tīrīt man negribas, bet ļaut sev darīt tās labās lietas es nevaru, jo man tad ir sirdsapziņas pārmetumi, ka daru to, ko nevajag. Reāli es nedaru neko un pati sodu sevi par to, ka gribu darīt to, ko nevajag. Man būtu divi ļoti labi varianti - ātri savākt māju, un pievērsties interesantajām lietām vairāk vakarā, vai arī atmest ar roku tīrīšanai un tikai vakarā izdarīt minimumu, un tagad darīt visu foršo. Taču es nevaru! Es nedaru neko.
Tikko runāju ar draudzeni. Viņai veselu mēnesi bija liegta ārpasaule traumētas kājas dēļ. Tad viņa nīgrējās, skatījās seriālus, nedarīja neko. Sapņoja par vasaru un ārpasauli. Tagad ar kāju ir labāk, viņa varētu iet ārā, bet pēkšņi gribas nodarboties ar rokdarbiem un citām mājās darāmām lietām. Kad viņa ārā iet nevarēja, viņa neko tādu negribēja.
*
Tas ir tāds drausmīgs absurds. Un tas nenotiek tikai ar mani, draudzeni un vēl pāris cilvēkiem, tas notiek ar ļoti daudziem. It kā mums vajadzētu ideālus apstākļus visu laiku, pilnīgu brīvību un iespējas, lai varētu vispār kaut ko padarīt. Kad nav tā, kā mēs gribētu, mēs nemākam izmantot plānu B vai plānu C, mēs sēžam un nīgrējamies, un sapņojam par plānu A, un tikko kā tiekam pie plāna A, tā gribas plānu X.
*
Tas, protams, ir pārslīpēti, un ne jau vienmēr tā notiek, bet kaut kas tāds ir. Kāpēc? No kā? Kāpēc cilvēks negrib to, ko viņam dod, bet grib to, ko grib un viss, un parasti tas ir tas, ko viņš nevar dabūt? Kāpēc cilvēki nemāk būt laimīgi ar otrās vai trešās šķiras lietām, kas arī patiesībā ir ļoti labas? Kāpēc tikko kā kaut ko dabū, to vairs negrib?
*
Nav jau tā, ka man tas notiktu vienmēr. Es bieži daru to, ko vēlos, un visam man ir pareizais laiks, bet sanāk šādi stulbi mirkļi, kad uzkaros. Un liekas, ka tur ir kaut kas ļoti fundamentāls. Kontroles mānija? Nespēja pieņemt, ka visu nav iespējams kontrolēt?

Vienmēr esmu smējusies par šo konceptu, taču vairāk tieši par tiem trakajiem, kas ņemas ar to tādā psihopātiskā jūsmā. Nesen palasīju internetā par tēmu, un sapratu, ka tomēr ir arī normāli cilvēki, kas par to raksta, un viņu teiktais liekas tīri sakarīgs, ticams. Tādu ir mazākums, bet arī ne tik ļoti maz. Palasīju arī par to, kas tas vispār ir, un izrādās ir arī jēdzīgas teorijas. Nevis, ka tā ir viena dvēsele, bet gan divas, taču vistuvāk saistītas. Tāpat kā ir 10-30 dvēseļu lielās ģimenes un apmēram 300 dvēseļu lielās saimes, tāpat ir šis viens cilvēks, kas ir saistīts vistuvāk, bet nekādā veidā ne mistiskāk, tā nav nekāda viena dvēsele un vispār nav pamata to uztvert ar to pārdabisko, romantizēto jūsmu, kā to parasti uztver. Ja to pagriež šādi, man sajūtās kā neidentisko dvīņu piedzimšanu, tad viss liekas daudz ticamāk.
Sagribējās pēc jaunās teorijas izanalizēt savu dzīvi, ja nu tā tiešām būtu. Īpaši pēc Cloud Atlas noskatīšanās gribas par to domāt, un pēc mana šīs nakts sapņa. Uz brīdi pieņemšu, ka šī teorija ir patiesa.
Tad man ir jāsāk domāt - laikam jau es to savu vistuvāko dvēseli nepazīstu šajā dzīvē. Protams, ir vieni seni murgi, kādiem es nekad mūžā neticētu, ja nebūtu izjutusi, taču es domāju, ka visticamāk viens cilvēks vienkārši ir ļoti līdzīgs tai manai dvīņu liesmai (ja tāda ir), nevis viņš tā ir.
Tad tālāk sanāk domāt - pēc šīs četru pakāpju teorijas, katram ir viens dvīnis, pēc tam līdz 30 brāļu un māsu, pēc tam līdz 300 māsīcu un brālēnu, un tad visi citi ir vienkārši svešinieki, ar ko īpaši nekādas darīšanas tuvākas nesanāk.
Problēmas sākas, kad es saprotu, ka man ir vismaz 2 cilvēki šajā dzīvē, ko es izceļu pāri citiem. Taču vēl kādi 5 ir otrajā kārtā. Ja tie divi ir no brāļiem un māsām, tad tie 5 ir no paziņām, bet kur tad ir vēl zemākā kārta? Kur tad ir tie cilvēki, ar ko man vēl arvien ir ļoti daudz darīšanu, bet kuri nav tik ļoti tuvi dvēseliskā ziņā?
Tad es nonāku pie problēmas, ka vai nu tie mani 2 ir dvīņu (trīņu) liesmas, bet tad sanāk vairāk, kā pēc teorijas vajag (un kaut kā mani māc aizdomas, ka mēs neesam tikai trīs), vai arī daudzi citi mani tuvie ir tikai paziņas. Esmu visai (95%) pārliecināta, ka tie divi ir citas kategorijas, kā tie pārējie. Tātad, vai nu mana poliamorija sakņojas stipri dziļākos slāņos, kā man iepriekš licies, jo visa mana dvēseļu ģimeņu iekārta ir poliamora, ne tā kā citiem, un nekāda dvīņa man nav, bet mēs esam, teiksim, pieci, vai arī man ir vairāk kārtu, kādas nav citiem vai par kādām viņi nenojauš.
Man liekas, ka ticamākais ir tas - dvīni es neesmu satikusi, bet man tāds ir, taču mēs esam mazā ģimenītē, teiksim, 6, trīs pārīši, un tad tālāk nāk parastā ģimene, un tad vēl tālāk - radu saime.
Vai arī man ir ļoti labas attiecības ar radiem, kas ir tālāki par ģimeni.
Baigi tehniski, bet es to visu tā interesanti jūtu, pa slānītim.
Vienīgais, kas mani mulsina, ir tas, ka man jau būtu jājūt tā radniecība arī ar savas ģimenes mīļotajiem, bet tā nav. Tad uzreiz jautājums - vai viņiem tie varbūt ir tikai paziņas, tāpēc es neatpazīstu? Vai man viņi patiesībā nav tik tuvi, kā man šobrīd liekas, un mūs saista vairāk karma, kā patiesa dvēseļu radniecība?
Tas būtu jocīgi, jo ne vienmēr man šie cilvēki, par kuriem ir sajūta, ka brālis vai māsa, ir labas attiecības. Bieži vien viņi man pat ne pārāk patīk, vai šajā dzīvē vispār ir ienaidnieki. Taču tas nebojā radniecības sajūtu, tāpat kā tie, kas tagad ir mīļi cilvēki, bieži tomēr neliekas tā pilnīgi dvēseliski tuvi, lai cik šajā dzīvē es viņus nemīlētu.
Tad nu ko, es laikam vēl arvien varu cerēt, ka labākais man ir priekšā un es varu satikt savu dvēseles dvīni. Protams, ne jau katram tas dzīvē paredzēts, bet cerēt var vienmēr, un man pat sāk šī doma iepatikties. Jau ir labi ar tiem diviem (nu labi, ar vienu - bija, jo mēs vairs neredzamies), tad laikam jau tā sajūta, ka kāds ir tik ļoti tuvs, varētu būt vēl fantastiskāka, kā to apraksta. Piemēram, kas man likās neparasti, ka tiešām daudzi cilvēki saka, ka nespēj saprast un saskatīt sava dvīņa acu krāsu, tikko kā skatās acīs, atveras kaut kāds cits līmenis, un sanāk ielūkoties dziļā melnumā vai baltā gaismā, kā nu kuram. Un tad fiziski nevar saskatīt, kādā krāsā ir acis.
Tas būtu interesanti. Un tas būtu tieši man, jo neko citu es tik augstu nevērtēju, kā tuvību.

Viss jau būtu labi par tām latviskajām tradīcijām un latviešu vēsturiskajām zemēm, bet tas ir apkaunojoši, ka Latvija atkal sevi parāda kā baznīcas pakļautu zemi. Dirsā jūsu kristīgās vērtības!!! Un ne manā!!! Jūsējās, kam tas patīk!!!!!!!!!!

Laiks un tā prognoze pilnīgi bojā pirmsjāņu noskaņojumu. Parasti šī man ir zāļu nedēļa, kurā vismaz kāda diena ir piemērota zālīšu vākšanai, bet te pēkšņi nekā, nu pilnīgi nekā, visu laiku viss slapjš un salijis :(

Šobrīd rit visspēcīgākā nedēļa visā gadā. Piektdien būs visstiprākais pilnmēness, lai piesaistītu visu augošo un pilnīgo. Saule tiecas pretim savam augstākajam punktam, un arī mēness briest. Šajā piektdienā būs īpašais punkts, kurā saule un mēness būs vienoti savā augšanā, tāpat kā pēdējais melnais mēness pirms Ziemassvētkiem ir visspēcīgākais tumsas laiks.
*
Ragi. Mana mīļotā ragi. Kam dzīvnieku pasaulē ir ragi? Gandrīz tikai zālēdājiem (bet ne tikai). Kam domāti ragi? Pastāv uzskats, ka tos visbiežāk lieto, lai aizstāvētos no plēsējiem. Maldi! Tie ir galvenokārt domāti, lai cīnītos par dāmu uzmanību, lai izpelnītos vislabāko mātīšu uzmanību, lai pierādītu sāncenšiem, ka tev var piederēt šī vislabākā teritorija, kurā audzināt visstiprākos bērnus. Kopš dinozauru laikiem dažādas spuras, plātnes, kapuces un RAGI ir bijuši domāti tam, lai pierādītu sevi. Ragi ir domāti seksam un mīlestībai, un mīļotā atrašanai un izcīnīšanai.
Ragi - tie ir ziedi un košas spalvas.
Un vispār - visskaistākās krāsas, visbrīnumāinākās formas, visaugstākā attīstība, vislielākā prasme - tas viss ir domāts mīlestībai, seksam, auglībai un sugas turpināšanai. Daba savā būtībā tiecas uz perfekciju visaugstākajās formās mīlestības dēļ, seksa dēļ.
Kāpēc cilvēkiem tā patīk ziedi? Kāpēc dāmas dievina paradīzes putniņu košās spalvas? Kāpēc mednieki karina sev pie sienas ragus? Tie visi ir simboli dabas seksualitātei, uzvarai, šie simboli asociējas ar to, ka tu esi labākais.
Un tas ir tik skaisti!
Šobrīd dabā valda ziedēšana, košas spalvas un ragi. Tāpēc Ragainais Dievs ir Ragainais, jo viņš ir mežonīgā, neapturamā dabas auglība, kur vēlme būt, vēlme dzīvot un turpināties, neapturamā virzība uz perfekciju, uz ideālu, uz mīlestību, izpaužas šajā ragu simbolā.
Dzīvība, fascinējoša tieksme dzīvot, būt, palikt un saplūst ar Visu šajā dabas seksualitātes sprādzienā, mīlestības dziesmā, vēlmē būt tuvu, būt iekšā, sakust kopā, nojaukt visas robežas.
*
Šis ir mans laiks. Es esmu tumsa, esmu nāve un iznīcība, esmu Melnais mēness un mūžīgais sasalums, bet vairāk par to visu es esmu kopā sasistu ragu skaņa, es esmu ziedi, kas stiepjas pretim saulei, kliedzot par mīlestību, es esmu visas tās košās putnu un tauriņu krāsas, kas vēsta - es gribu, lai tu mani mīli, es gribu būt labākais, es esmu skaistākais, jo tikai skaistais un dzīvais ir tiesīgs būt mūžīgs.
*
Mīlestība patiešām ir tiekšanās uz nemirstību.
Līgo!

As proud sluts, we believe that sex and sexual love are fundamental forces for good, activities with the potential to
strengthen intimate bonds, enhance lives, open spiritual awareness, even change the world. Furthermore, we believe
that every consensual sexual relationship has these potentials and that any erotic pathway, consciously chosen and
mindfully followed, can be a positive, creative force in the lives of individuals and their communities.
Sluts share their sexuality the way philanthropists share their money: because they have a lot of it to share, because
it makes them happy to share it, because sharing makes the world a better place. Sluts often 􀀶nd that the more love
and sex they give away, the more they have: a loaves-and-􀀶shes miracle in which greed and generosity go hand in
hand to provide more for everybody. Imagine living in sexual abundance!

Dossie Easton and Janet W. Hardy