teiksma_ragana

Izrādās ir latvjiem tāda grupa, atradu last.fm. 1,284 klausītāji, un kā līdzīgās grupas parādās visādas vikāņu/neopagānu grupas. Jocīgi. Piecas dziesmiņas var par brīvu tur dabūt, nav slikti.
Kāds nezina, kas tā par grupu, vai kādreiz uzstājas? Neko par to nevarēju atrast.

Šodien nav karstā ūdens, bet ir nemitīgi remontdarbu trokšņi. Uzvārīju ūdeni tējkannā, pielēju augsto un ar švammīti mazgājos, pēc tam noskalojos ar aukstu. Sapratu, ka tā patiesībā ir ļoti laba ideja, jo pēdējā laikā ar visu savu miltu mazgāšanos tērēju ļoti daudz ūdens matu skalošanai. Sanāk lieli cipari un vispār man nepatīk, ka tik daudz ūdens patērēju. Cenšos dzīvot energotaupīgi, bet ūdens iziet ļoti daudz. Šāda mazgāšanās bļodā ar švammīti liekas gan ērta, gan taupīgāka. Būs tā jādara arī turpmāk, ja vien nebūs ļoti jāsteidzas.

Šodien man tik karsts, ka galīgi darbs nevedas. Beigās pateicu - es te no tām kārtīm drīzāk zupu izvārīšu nekā kaut ko sapratīšu, vai nu dodat atbildi tāpat, vai nafig man to visu. Iedeva arī. Pilnīgi jutu, kā kristieši teiktu - žēlastību :D Iemeta visu galvā tāpat, varbūt viņiem tur citos plānos arī kondicionieri nestrādā, un saprot, cik šausmīga mums te ir situācija.

Lasu grāmatu "Svētā pazeme" par alām un to rituālo un mitoloģisko nozīmi.
Uzgāju kaut ko ļoti skaistu - ragana vai lauma esot bijusi Pērkona sieva, ko viņš nospēris par krāpšanu, un tagad viņa un visas viņas pēcnācējas pievienojušās htonisko garu pulkam. Viņas parādās kā čūskas - pazemes radījumi.
Seksuāli brīvas sievietes, kam netīk bargs vīrs, kas nosaka, ko darīt, ir ciltsmāte raganām, čūskām un svētmeitām - bet viņa ir bijusi Pērkona sieva, veidojot tādu tik interesantu pāri...
Cik ļoti man gribētos tuvāk iepazīties ar šo pirmo Raganu - Lilitu :)

Laikam tāpēc cilvēkus tik ļoti iežēlina un piesaista visādi stāsti un filmas par cilvēkiem, kas nezina, kas ir viņu viens vai abi vecāki, ka tas sasaucas ar viņu pašu ilgām. Kaut kādā veidā mēs visi meklējam kādu, kam būtu par mums jārūpējas.

Mājas skatīšanās Jēkabpilī atkal izjūk... atkal pārceļas uz nenoteiktu laiku...
Neviens jau nav vainīgs...
Bet...
Liekas, ka jau mēnesi mana pasaule grūst un grūst, un ceļas... un atkal grūst...

Kopā ar kopas biedreni un draudzeni taisīsim kopēju veikaliņu Etsy :) Savējā atstāšu adījumus un tamborējumus, bet to kopīgo rotām un maģiskajām mantiņām, sapņu ķērājiem utt. Doma ir taisīt feju stilā un uzkačāt viņu ļoti kārtīgu ;)
*
Jātaisa latviešu zīmju kārtis. Varbūt, ka tas aizies ātrāk kā tā sasodītā milzīgā grāmata. Nu labi, nav sasodīta, bet lēnu iet. Zīmju kārtis varētu būt kaut kas ļoti īpašs, ko piedāvāt arī cittautiešiem, jo dainas viņiem piedāvāt nevar.

Sēdēja pie datora ragana bez savas zemes, bez savas vietas uz pasaules, un blenza monitorā uz dzīvi.
*
Viss ir tik ļoti saistīts. Pastāv veselas dziļūdens ekosistēmas, kas izdzīvo bez saules enerģijas, no dzīļu nitrātiem, no dzīļu enerģijas. Kas deva dzīlēm enerģiju? Saule. Kad lika kopā salipt mūsu planētai. Saule mums dod visu.
Zemūdens ezers, ar savu krasta līniju, zivīm, kas lidinās virs tā ūdens līmeņa, saviem krasta gandrīz vai meldriem... paga, zemūdens ezers? Jā, tieši tā. Caurspīdīgs, tīrs ūdens kā gaiss, un tad smuka krasta līnija un lejāk... ezers ar cita blīvuma ūdeni. Tāpat kā virszemē - ir, kas dzīvo "gaisā" - parastajā ūdenī, ir kas nirst iekšā. Un krastā abinieki, kas var iet abos.
Kā milzīgs enerģijas vilnis sardīnes pulcējas baros, lai nārstotu un sākas dzīres. Delfīni dzen zivis uz augšu, bet no augšas pikē fregatputni. Dziļāk plosās haizivis, bet milzīgām rīklēm sardīnes uzsmeļ kuprvaļi. Taču viņas iet cauri šai ellei un kā neapturams dzīvības vilnis veļas tālāk, līdz atrod nārsta vietu. No viņu izdalītās spermas visa krastmala kļūst balta, un viņu nērstos ikrus vēl divas nedēļas ēd krabji, zivis, putni, lāči... Taču sardīnes pabaro visus ar savu miesu un ikriem, un viņu pēcnācēji veļas atpakaļ okeānā, lai jau kā nākamais dzīvības uzplūds veltos pāri zemeslodei nākamgad.
Jūras bruņurupuči radlejas zina, ka paisums ir vismazākais, kad mēness ir puse, vienalga vai uz pieaugšanu vai dilšanu. Mēs nezinām kā viņas nosaka, kurš augošais vai dilstošais pilnmēness būs īstais, bet viņām vajag, lai visas izdētu olas vienlaicīgi, lai arī mazuļi šķiltos vienlaicīgi, un to būtu tik daudz, ka visi plēsēji, kas salasās uz mielastu, noslīgtu viņu vilnī, kas veļas uz jūru.
Ir dažādi veidi, kā izdzīvot. Tas viss ir tieši tāpat kā sabiedrībā. Tu vari būt barības ķēdes virspusē, izkopta, varena, spēcīga, ātra un gudra haizivs, vai tu vari būt melnais dziļjūras nēģis, kas kā melns tārps lokās ap kritušu vali, lai no šī jūras milzeņa pārtiktu pat gadiem. Var jau teikt, ka valis bija miermīlīgs milzenis - planktona filtrētājs, bet diez ko par viņa miermīlīgumu domā planktons? Vai planktons domā?
*
Mans secinājums... plēsēji ir vienmēr attīstītāki, vienmēr skaistāki, vienmēr pielāgotāki, jo viņu ir maz, viņi ir augšgalā. Zālēdāji ir arī visai attīstīti, pielāgoti bēgt. Taču visvarenākais spēks ir planktons. Paņem uz masu.
Ikdienišķas pārdomas, bet tik ļoti sajutu šo līdzību dabas kārtībai ar cilvēku sabiedrību. Ir garnele, kas pļūta plēsējiem uz galvas spīdīgu šļuru. Tas ir visdziļākajās dzelmēs, kur saziņa ir ar gaismu, kur spīdīgs pļūtiens uz sejas liedz plēsējam medījumu. Taču plēsējs pievilina medījumu ar makšķeri. Spēlē uz viņa alkatīgumu. Pret plēsēju ir jāiet tā, lai viņu atklātu citiem, bet vājais vienmēr iekrīt uz alkatību.
*
Kas šajā visā kārtībā ir cilvēks?
*
Kas šajā visā esmu es? Katrai būtnei ir sava vieta, taču jo tā neattīstītāka, jo laimīgāka ieslodzījumā, bezdarbībā, filtrējot ūdeni, sēžot uz vietas, seklā akvārijā. Vai tie, kas visvairāk grib, ir cilvēku pasaules plēsēji? Vai tie, kam nepietiek, ir iesprostotas haizivis? Vai haizivij galu galā ir vai nav tiesības apēst kādu mazu, planktonu ēdošu zivi, jo viņa vienkārši ir tik par to pārāka, ka to var?
Un ko tas nozīmē analoģijā?
*
Noskatījos Blue Planet daļu par dziļjūru.
Tā ir mana pielūgsme un mans Dievieteskalpojums.
Viss ir tik ļoti saistīts, jo gudrāks, jo atdalītāks, jo tālāk tiek, jo norobežotāks no pirmatnējās zupas, jo norobežotāks vispār no visa, no sevis? -, jo vairāk ilgojas saplūst... bet vairs nevar.

Tas būtu tāds cilvēks, kas, uzzinājis, ka Ķīnas upēs mīt 2m gara salamandra, kas ir lielākais abinieks pasaulē, mestos prieka pilnā dejā līdz ar mani.
Ar interesantiem lopiņiem mani ir jau grūti pārsteigt, jo pašus krāšņākos es diezgan labi pārzinu, taču šis tomēr man bija pārsteigums. Tiešām nenojautu, ka pastāv tāda salamandra.

14. Vaska sveces zieda formā. Tām ir ļoti negatīva enerģēika.
*
Kāds man var pateikt - kāpēc?
Un vispār - kāpēc cilvēki tomēr tic šādām lietām, kaut nezina, kāpēc kaut ko vajag vai nedrīkst?

Pastāv daudz teoriju par to, kā būtu jāattīstās cilvēkiem. Transhumānisma vēlme kļūt virtuāliem, dažādi specifiskas krustošanas un eigēnikas paņēmieni, atgriešanās pie dabas pilnībā, atlantīdas genoma atkalaktivizēšana utt.
Mana vismīļākā teorija ir manis pašas izdomāta, bet, domājams, ka to jau kāds cits arī ir izdomājis. Šo teoriju var attīstīt divos virzienos - ģenētiski un enerģētiski, bet, pieņemsim, ka vienalga, kurā variantā.
Smalki izsakoties, es vēlētos palielināt dzīvības kapacitāti. Kas tas ir?
Visi zina, ka pastāv radījumi, kas spēj izturēt pat mīnus grādus un viņu asinis nesasalst, lai gan viņi ir aukstasiņu, tāpat ir siltasiņu radījumi, kas spēj izturēt līdz -70 grādiem un vairāk. Pastāv zvēri, kas spēj lidot visu savu mūžu, izņemot kad ir ligzdā kā mazuļi vai perējot. Pastāv visdažādākās spējas, elektromagnētiskā lauka jušana, ultraskaņas dzirde un infrasarkano staru redze. Dzīvnieki, kas skrien, peld un lido neiedomājamā ātrumā. Dzīvnieki, kas iztur karstu, aukstu, sausu un slapju, bez skābekļa un bez ūdens, skābi un sārmu, sāļumu un piesārņojumu.
Taču nav tāda superdzīvnieka, kam būtu talants uz to visu. Kāpēc nav? Jo dzīvnieku pasaulē ir ierobežoti resursi pārtikas ziņā. Daba vienmēr taupa un piešķir tikai to, kas konkrētajā vietā ir visvajadzīgākais. Dabai nav resursu dot to visu vienam radījumam... izņemot rietumu cilvēkam. Dzīves līmenis attīstītajās valstīs ir tāds, ka cilvēki varētu ēst visu dienu (un daži to arī dara, tikai, protams, nekāda labuma no tā nav). Ja izdotos dabu pārliecināt, ka resursu enerģijas iegūšanai tagad ir daudz vairāk, varētu dabūt supercilvēku, kas panestu aukstumu un varētu pliks uzturēties Antarktīdā, varētu sevi atdzesēt Sahārā, varētu elpot zem ūdens un ilgu laiku iztikt bez gaisa vispār, kas varētu skriet un skriet un pacelt tonnas, un gulēt tikai tāpēc, ka patīk, varētu redzēt visus iespējamos spektrus un dzirdēt visas frekvences.
I want to smell dark matter.
Cilvēki varētu neslimot un iegūt superimunitāti, saaudzēt kaulus desmitreiz ātrāk, reģenerēt pazaudētus locekļus un piedzemdēt desmitīšus.
Visu daba var dot, visu, ja tikai pietiktu resursu. Un resursu pietiek!
Kā lai pārliecina dabu, ka var attīstīt cilvēku, cik vien spēka, jo ēst viņam pietiks?
*
Es tajā visā saskatu konkrētu dzīvības spēku, cik tā ir. Daba ir ļoti limitēta. Pasaulē ir kopējs enerģijas līmenis, kas netiek pārkāpts. Kas ir vienam, tas nav citam, un visiem ir apmēram vienādi. Katra konkrētajos apstākļos veiksmīga suga dabū konkrētu komplektu visādu spēju, bet nekad vairāk kā tai vajag. Daba nevar to atļauties.
Ja mēs varētu piešķirt vienalga kādā veidā tādu skaisti izsakoties - dzīvības spēku, daba spētu daudz vairāk un mums pat nebūtu vajadzīgas tehnoloģijas.
Es nezinu, kā tas ir panākams, bet man par to ir tāda konkrēta sajūta. Es nemāku to aprakstīt, bet es spēju iedomāties pasauli, kur tas dzīvības spēka līmenis ir augstāks, piemēram, vairāk skābekļa atmosfērā, lielākas iespējas iegūt kaut ko nemedījot, piemēram, no saules, no tā, kas ir pieejams vienmēr. Tāda pasaule, kur visi ir daudz stiprāki, lielāki, ilgāk dzīvo, kur visa ekosistēma ir stiprāka, kur mājo giganti un spēkavīri, kur visi var daudz vairāk. Protams, viņi jau to nemanītu, viņiem tas liktos normāli, konkurence paliktu konkurence. Un lēnu, zema enerģijas līmeņa pasauli, kur viss kustas priekš mums palēninājumā, kur viss ir mazs un vājš, un slimīgs, un ilgi nedzīvo, bet arī viņiem tas liktos normāli.
Ir baktērijas, kas māk fotosintēzi daudz augstākā līmenī. Ja to iemācītu augiem, tie augtu daudzreiz ātrāk un efektīvāk izmantotu visu, kas ir gaismā, ūdenī, zemē.
E=mc2. Vienā gramā vielas ir tik fantastiska enerģija!
Kā mums iemācīties šo daudzumu izmantot efektīvāk? Kā spēt vai nu ēst vairāk un varēt vairāk, vai ēst mazāk, bet izspiest to enerģijas daudzumu no vielas? Mēs taču gandrīz cik apēdam, tik izd..., gandrīz, salīdzinot ar to, kas tur patiešām ir.
Ak, mani sapņi par pasauli, kas ir pilnāka dzīvības, kur var aizlēkt līdz zvaigznēm, kur var paņemt rokās uguni, kur var nonirt okeāna dzīlēs un paēst no plikas mīlestības uz dzīvi.

Tagad tehniskās pārdomas.
Lai gan fejas nebija 100% apmierinātas ar to, kā es visu rīkoju, tomēr vismaz uz 98% gan. Vienīgais, kas notika, pirmās dejas laikā negaidīti izslēdzās viena tumba.
Tālāk viss izdevās ideāli. Protams, ka visi cilvēki nejutās tik fantastiski, kā es, taču man liekas, ka visi jutās vismaz labi, un daudzi jutās arī ļoti labi. Katra deja sanāca tieši tā, kā tai bija jāsanāk. Tas jau ir daudz vairāk kā es uzdrošinājos cerēt. Enerģētika katrai dejai bija pareizā. Cilvēki pilnīgi izjuta visu, kas jādara, pat enerģētiskajā plāksnē. Skatoties ar garīgo aci viss plūda pat pretdabiski pareizi un gludi. Likās, ka mūzika iznes visu tik perfektās sliedēs, ka kaut ko tādu es vēl rituālos nebiju pieredzējusi.
Jā, katra deja bija kā rituāls, katra pilnīgi atšķirīga.
Dejoju valsi un jutos tik laimīga.
Arī Maija koka deja un uguns/dūmu attīrīšanās rituāls bija ļoti skaisti, bet mans lielais notikums, protams, bija dejas.
Lielākais prieks, ka izdevās visus noskaņot tieši tā, kā es gribēju - nevainīgi seksuāli. Tā kā zvēri kniebjas.
Murrrrvīgi Balteinīga ziedoņa laika enerģija. Mēs dejam zaļā pļavā un visi esam iekšējas uguns pilni.
Telpa bija izrotāta meijām, svecēm un burvīgām sudrabainām gaismiņām, mūziku bija izdevies piemeklēt ļoti labu, smaržoja vīraks un sviedri.
Man tagad tik patīkami nedaudz sūrst ikru muskuļi. Lielākoties no valša, kur jāceļas pirkstgalā. Tā man enerģijas bija vairāk kā es spēju iztērēt, kaut dejojām vairākas stundas un mana fiziskā sagatavotība ir ja ne slikta, tad vidēja. Es brīžiem lēkāju pavisam vājprātīgi, ja nebūtu feju, būtu ķērusi sirdstrieku.
Paldies, paldies fejām un cilvēkiem!
Būt tuvai dejā ar man tuviem un jaukiem jauniepazītiem cilvēkiem un fejām bija viena no laimīgākajām dienām manā mūžā :)
*
Un mūsu uz pārbaudes laiku pieņemtā biedrene tieši iederējās visā šajā pasākumā tik ideāli, kā dzimusi, lai būtu ar mums :)

Šodien es tomēr vēl tikai grimšu saldās atmiņās un nebeidzamā lepnumā par to, cik mēs visi esam forši, brīvi un brīnišķīgi, kā mēs mākam smieties, dejot un līgsmot kā neviens cits, un par to, cik jaunā kopas (potenciālā) biedrene ir skaista iekšēji un ārēji.
Domājiet daudzi cilvēki māk smieties, dejot un līgsmot, un būt brīvi? Ne vella nemāk. Viņiem vai nu vajag piedzerties, vai salietoties, vai kā citādi izlauzties no sevis, bet es ar feju palīdzību panācu, ka viņi izlauzās no čaulas aiz dzīvesprieka vien.
Pilnīgi izkāpa no savas parastās personības un pārvērtās daudz brīvākās būtnēs. Varbūt paši to nemaz neredzēja, bet es gan manīju, ka viņi bija citi, ne tie, kas parasti, mēs visi bijām :)
Murrr, būs arī dziļāka analīze, tagad ir tikai sajūta, ka esmu bijusi kādā pasaulē, kas ir skaistāka par šo, bet kuru var iemiesot arī šajā :)

Hot like the sun

Wet like the rain

Green like the leaves

*

Life is a game
*
Stars in my head

Shine moon shine

Everything's cool

And I feel fine

*

Can you touch

The root that feed us

Can you hear

The words that i say

Can you feel

The music move you

Can you feel alive today

*

Bumblebees and blossom

Only trees and me

Humble bees and blossom

Only trees and me

*

Tikai ne "Only trees and me". Ir koks, bet ir vēl un vēl un vēl... eņģeļi, dēmoni, laiks un elegance, mistika un deja, naivā feja un kritušais eņģelis, visuma dzīļu tumsa un... jā, es dodu cilvēkiem nikus, par kuru eksistenci viņi pat nenojauš :D
Bet šī dziesma mani fascinē :)
Tāpat kā daudzas citas šīs fantastiskās grupas dziesmas - Free, Love in the forest, Fuck her gently, Dil Gaya un citas :)
*
Hot like the sun

Wet like the rain

Green like the leaves

Kārtējo reizi izskatījos pēc muļķes, kad pielietoju vienu paņēmienu, uz kuru man ir neapšaubāms talants, bet kuru kontrolēt es nemāku.
Runa ir par to, ka es māku ieslēgt iekšējo krāsniņu pēc pasūtījuma. Es vispār salstu pie zemākām temperatūrām kā citi cilvēki, bet kad salstu, varu ieslēgt apkuri, ja man nav briesmīga depresija un ja esmu normāli paēdusi. Sliktākais ir tas, ka tā mēdz pārkurināties un es vairs nevaru to laicīgi izslēgt. Dzīvē tas izskatās - visi tinas jakās, džemperos, velk cimdus un cepures, bet es sēžu vienā topiņā un vēl vēdinos, un elsoju kā suns. Tas nestrādā pie vairāk kā -5 grādu sala, un vispār mīnusos strādā retāk līdz topiņa līmenim, bet tādos parastos nedaudz virs nulles apstākļos kā pavasara nakts, tas strādā ļoti labi.
Atceros nakti, ko pavadījām nūdistu pludmalē ar draugiem, visi tinās džemperos un pa virsu vilka vēl jakas, kamēr es peldējos jūrā un tad vēl stundu nosēdēju pilnīgi plika ar slapjiem matiem. Toreiz man to gribējās, es jutos labi, taču dažreiz tas ir pilnīgs stulbums. Sveši cilvēki apkārt skatās kā uz traku, bet es negribu to visu stāstīt, bet ir tik karsts, ka man ausīs sāk dunēt un elpas trūkst, nākas vien vilkt jaku nost. Citi atkal domā, ka es mēģinu izrādīties un kaut ko tēloju.
Tik žēl, ka es nemāku kontrolēt šo iekšējo krāsniņu. Ja man salst, man gribas iekurināt, bet bieži sanāk tā pārkurināt, ka no malas izskatos pēc muļķes, un katram jau nestāstīsi par savu enerģētisko praksi utt. Bet neslēgt vispār iekšā - nu bet ja salst, kā tu neslēgsi?
Muļķīgi. Jau gadiem nemāku to apturēt. Nākas vien izslēgt malkas padevi un gaidīt, kad pati atdzisīs, bet tas var aizņemt pat pusstundu. Līdz tam es izskatos vai nu pārdzērusies vai pozerīga.
Šajā pasākumā es neizdzēru ne malciņu alkohola. Bet nu neko, nav jau TIK traki, taču man ļoti nepatīk šī sajūta. Draugiem jau pastāstu, kas man par problēmām, bet arī... cik kurš tic, nezinu.
Šī laikam ir mana redzamākā un pierādāmākā spēja. Nezinu, vai tā sakņojas tīri enerģētikā, pašsuģestijā vai fizioloģijā, nav ne jausmas, bet darboties darbojas gan. Pie tam es pēc tam nekad nesaslimstu, ko nevarētu teikt par reizēm, kad es neesmu nemaz spējusi to ieslēgt un sasaldējos.

Tik jocīgi sapņi man pēdējā laikā par vecāsmammas dzīvokli. Ir idejas, kāpēc... bet nezinu.
Pirmajā mani bija sagūstījusi viena traka, apmēram 14 gadus veca reliģiskā fanātiķe un kopā ar daudziem cilvēkiem ieslēgusi vecāsmammas dzīvoklī. Jocīgākais, man šis dzīvoklis, lai gan tas izskatījās pilnīgi tāds, kā tas ir, nesaistījās ar vecomammu, kas tur dzīvo, bet vienkārši ar kaut kādu dzīvokli. Šī meitene gribēja, lai mēs pieņemam viņas ticību - es un liels bars dažādu, it kā nesaistītu cilvēku, ko viņa bija noķērusi. No ārpuses māju apsargāja viņas nolīgti militāristi ar šaujamajiem.
Viņas ticība bija ļoti skaista ticība, ciktāl to varēja saprast, bet visi juta, ka tur ir zemūdens akmeņi. Meitene bija fanātisma pārņemta un teica, ka viņai vajag pirmos apustuļus, kas izbaudīs šīs ticības priekus un ies sludināt. Neviens viņai neticot, tāpēc jāķeras pie tādiem līdzekļiem, bet ticība esot pati labākā pasaulē - ļoti praktiska ticība. Vajag tikai zvērēt uzticību tai un tev uzreiz pienākas pūķis (latviešu izpratnē), kas tev kalpo. Latviešu pūķi nav drakoni, tos labāk būtu saukt šajā svešvārdā, ne par pūķiem. Latviešu pūķis ir radījums, kas kalpo par augstu cenu kādam cilvēkam, un tam parasti ir konkrēts darbs - naudas pūķis, mantas pūķis ir vissizplatītākie, bet ir bijuši arī cita veida pūķi, kas nes ziņas, piemēram. Ja zvērēsi uzticību šai meitenei, kas ir praviete, viņa uzreiz dos tev tādu pūķi, kādu tu gribēsi, bet ir jāizvēlas viena joma. Piemēram, pūķis, kas nes bagātību un veiksmi naudas lietās, tad ir veselības pūķis, kas dod neparasti stipru veselību un sargā no traumām, vēl ir mīlestības pūķis, kas dod veiksmi attiecībās, ir zināšanu pūķis, kas dod gudrību un nes ziņas no tālām zemēm, ir talantu pūķis, kas attīsta tevī visus tavus labākos talantus, un tā tālāk. Viņi bija skaitā 13 veidu, citus es neatceros. Praviete apgalvoja, ka nav pilnīgi nekādu negatīvu blakusefektu, vienīgais, ko pūķis pieprasa - lai cilvēks vismaz nelielu daļu laika veltītu sludināšanas darbam, lai arī citi pieņemtu šo ticību - ticību pravietei.
Mēs neticējām viņai, teicām, lai pierāda, un viņa izsauca it kā durvis uz pūķu pasauli, kur viņi gaida, lai tikšu šajā, jo viņiem šeit ir labāk, un arī cilvēkiem ar pūķiem ir labāk, un tas esot labs darījums. Pūķi bija amorfas, dūmakainas masas dažādās krāsās, kas vijās un lidoja blakuspasaulē.
Man likās, ka tā ir kolonizācija - kad pūķis būs daudz cilvēkiem, tie pārņems pasauli, jo laikam katrs var ienākt pasaulē tikai caur cilvēku, bet to es noklusēju.
Meitenīte stāstīja, ka reliģija ir ļoti toleranta, katrs var atstāt sev arī citu ticību, tikai jātic pūķu spēkam un jāsludina tas, ka katram vajag savu pūķi, citādi reliģija neko neprasīja, izņemot godbijīgu attieksmi pret pravieti, bet viņa neko citu neprasot, kā tikai sludināt tālāk.
Ar pūķiem varēja mainīties, ja abi cilvēki piekrita. Pūķi var mainīt uz mēnesi, piemēram, ja man šķobās veselība, bet tev gaidāms bīstams naudas darījums, mēs maināmies - tavs veselības pūķis man uzlabos veselību, bet mans naudas pūķis palīdzēs tev tajā darījumā. Pūķi jāmaina uz mēnesi, un tad trīs mēnešus jātur savējais. Pūķi nevar mainīt ar svešu cilvēku, pūķis iet tikai pie tāda, kam tu daudz maz uzticies.
Viss jau būtu labi, ja man nebūtu aizdomas, ka tas tomēr nav īsti labi un tur kaut kas slēpjas. Mēs neviens nepiekritām, bet meitene kļuva arvien fanātiskāka un tikai stāstīja par pūķu priekšrocībām. Kā sapnis beidzās, neatceros.
*
Tad bija sapnis, kurā es ļoti labi zināju, ka tas ir vecāsmammas dzīvoklis, bet tajā neviena un nekā nebija, izņemot vienā istabā galds un otrā dīvāns. Pazudis bija viss - mēbeles, cilvēki, mantas, pat tādas lietas kā dvieļu pakaramie un aizkaru stangas. Viss tukšs un kluss un dīvaini gaišs.
Sapnis sākās ar to, ka pa gabalu skatos - nāk mans vīrs, bet pienāk tuvāk, nekā, nav vīrs, bet cits cilvēks, tikai ar mana vīra bārdu un matiem, kas ir visai tālu no tā, kā tas cilvēks izskatās. Es prasu kaut ko kā wtf, bet viņš saka, ka man kaut ko parādīs un aizved uz vecmammas dzīvokli. Kad jautāju - ko tu izdarīji ar vecmāmiņu un tēti, kas tur dzīvo, un kur visas mantas, šis saka, ka ne viņš darīja, bet neko paskaidrot negrib, jūtu, ka zina vairāk, bet nesaka.
Nu, tad bija tāda sapņa daļa, pēc kuras es pamodos ar notirpušām kājām un aizelsusies, bet tas jau cits stāsts :D Viņam tīri labi piestāvēja vīra bārda un mati :D
Nezinu tagad, ko domāt. Tik tuvu līdzās - ar kādu 4 nakšu atstarpi divi sapņi par šo dzīvokli, un vienā es pat nesaprotu, ka tas ir tas dzīvoklis, vai dŗizāk - neesmu informēta, ka tur kāds dzīvo, ko es pazīstu, otrā - dzīvoklis ir pamests un tukšs. Var jau būt, ka nav jāmēģina kaut kas samudrīt... vienkārši viņi pārvāksies. Taču pārvākšanās iemesls visticamāk var būt tikai viens... ... ...

Biju mājās viena, kad ļoti spēcīgi izjutu vecmāmiņas klātbūtni. Viņa ir mans vienīgais kaut cik tuvais cilvēks aizsaulē. Pagaidām ir veicies nevienu vairāk tuvu nezaudēt. Ļoti tuva viņa nebija, bet savā veidā mīļa, un par viņu tiešām ticu, ka viņai varētu rūpēt mans liktenis arī tagad, kad viņai ir citas lietas, ko darīt. Tātad, izjutu viņas klātbūtni tik spēcīgi, kā tikai dažas reizes mūžā esmu jutusi kāda klātbūtni, atskaitot speciālas meditācijas vai šamaniskus ceļojumus. Viņa pati atnāca, bez aicinājuma. Taču es nejutu pilnīgi neko citu, nekādu ziņojumu, neko. Man likās, ka viņa tik ļoti nenāktu pie manis bez mērķa, jo pat nava veļu laiks. Pateicu, lai viņa saka kā man citādāk, jo šitā es neko nejūtu, pat nenojaušu, par ko ir runa.
Pēc divām dienām ciemojos pie mātes, kas man pastāstīja sapni, kur bijām visas trīs un vēl māsa, un viņa to sapņoja nākamajā naktī pēc vecmāmiņas apciemojuma. Spriežu, ka man bija ciet kaut kas, tāpēc viņa rādīja mātei.
Sapnis bija tāds, ka es un māsa esam ļoti mazas, man kādi 5, viņai 3 gadi. Mamma teica, ka viņa nekad mūs neredz citā vecumā kā mēs esam. Sapnī mēs bijām vecmāmiņas dzīvesvietā, mazā miestā Jelgavas novadā. Es tur biju savākusi lielu drazu kaudzi, visādus vecus salmus, skaidas, žagarus, lapas, un taisījos dedzināt nost. Tā bija laba doma, taču es biju kaudzi novietojusi tuvu gan kūtīm, kas no koka, gan sausu žagaru kaudzei, kas nebija mana, gan krūmiem un sausa siena kaudzei - ļoti nepiemērotā vietā, kur var nodedzināt visu, ko vien iespējams, ne tikai drazu kaudzi. Es taisījos laist klāt uguni, bet māte skrēja mani raut nost, taču vecmāmiņa viņu nelaida un teica: lai dedzina, ja uguns ies, kur nevajag, tad iesim palīgā, bet pagaidām lai dedzina, kā māk. Mamma uztraucās un teica, ka es vēl maza, ka nodedzināšu visu un vēl pati apsvilšu, bet vecmāmiņa nepiekrita un teica, ka lai es dedzinu vien, ies palīgā tikai tad, ja vajadzēs, bet mazo māsu gan ļāva savākt malā, jo viņa vēl esot par mazu.
Tā nu māte ar visai lielām šausmām skatījās, kā piecgadīga meitenīte kur uguni klāt milzīgai drazu kaudzei. Uguns uzliesmoja, un, kamēr gāja sapnis, tā nekur neiemetās tālāk, taču sapnis pārtrūka.
Vecmāmiņa atrada veidu kā parādīt man šo ļoti zīmīgo sapni, kaut vai es tajā brīdī nespēju sajust, ko viņa saka.
Es tiešām ļoti gribu nodedzināt ļoti daudz veco drazu, taču varbūt ir tā, ka līdzi nosvils arī kas labs. Varbūt, ka nevajag nodedzināt visus tiltus...
Taču uz šo brīdi man gribas mest nost visu, ko iespējams, un iet tālāk vieglai kā pūciņai. Protams, ka šajā milzīgajā vēlmē visu atmest, es varu izliet ūdeni ar visu bērnu, kā saka.
Varbūt, ka vienkārši vajag būt uzmanīgākai, bet dedzināt vajag. Noteikti vajag!
Ja būtu vairāk jaunā, ko likt vietā, tad gan būtu vieglāk.

Esoteric ir brīdis, kad gars iemiesojas matērijā, ar skaļu un izjustu baudas un šausmu kliedzienu.
Lai vai cik varbūt stereotipiski par doom metal grupu, bet tiešām - tā ir tā you are doomed sajūta. Tu gribi būt nolemts matērijas ciešanām, tas ir tieši tas, kāpēc esi nācis uz šejieni, bet reizē tā ir un paliek šausmīga traģēdija.
Šī grupa mani pilnīgi negaidīti aizveda šamaniskā ceļojumā, tik ļoti izteikti tas nebija vēl gadījies, lai gan līdzīgi ir bijis, piemēram, ar to, kad nejauši uzkūlos Auļu koncertam krastmalā un iemīlējos uz mūžu. Laikam seminārs ir atstājis uz mani lielāku iespaidu kā domāju agrāk.
No mana nedataisīta svētku režisora viedokļa viņi perfekti izmantoja tās spožās gaismas, kas koda acīs, liekot vairāk novērtēt tumsu, kā arī novēršot uzmanību no acīm uz ausīm.
*
Es lidoju pa tumsu uz vēl lielāku tumsu, un tai piemetās forma kā nežēlīgs audzējs. Iekritu matērijā un jutu, ka tā ir kā vēzis, kas beigu beigās mani sagraus un saraus gabalos kā tumšās matērijas cīņa ar tumšo enerģiju par pievilkšanos un atgrūšanos. Mēs jau zinām, ka atgrūšanās būs uzvarētāja un saraus mūsu pasauli gabalos, tumšos, aukstos, pamestos atomos. Un tad tās būs beigas, mums vairs nebūs nekā, pie kā turēties, un mēs atkal uznirsim augšā, gaismas okeānā, no kura esam nākuši.
*
Smiesimies un miegsim acis, un teiksim - tas bija to vērts, un pētīsim cits cita rētas...

Kopa apstiprināja manu ideju par feju balli Balteinā!!!
3. maijs būs īsts svētku laiks :)
Ar daiļu mūziku, valsi un menuetu, un bungām, ar spīdošām uguntiņām un reibinošām smaržām, ar greznām kleitām un burvīgiem apmetņiem, un visu, visu citu, kas apbur un satuvina citam ar citu un ar dabas gariem :)