Tagad es sēžu uz cilvēka traģiskā paradoksa. Vienkāršs kā nāve.
Man būtu jākārto un jātīra nedaudz ielaistā nekārtība, jo nāks saimniece pēc naudas, un arī tāpat vajadzētu satīrīt. Tā vietā man tieši šobrīd gribas darīt simts un vienu lietu, ko tajā brīdī, kad bija brīvs laiks, negribējās, un es garlaikojos un nekā laba neizdarīju. Man tās nāk prātā tagad, kad man tam nav laika. Māju tīrīt man šobrīd ļoti negribas, pie tam ir karsti. Tad nu es sēžu pie datora un nedaru neko, jo tīrīt man negribas, bet ļaut sev darīt tās labās lietas es nevaru, jo man tad ir sirdsapziņas pārmetumi, ka daru to, ko nevajag. Reāli es nedaru neko un pati sodu sevi par to, ka gribu darīt to, ko nevajag. Man būtu divi ļoti labi varianti - ātri savākt māju, un pievērsties interesantajām lietām vairāk vakarā, vai arī atmest ar roku tīrīšanai un tikai vakarā izdarīt minimumu, un tagad darīt visu foršo. Taču es nevaru! Es nedaru neko.
Tikko runāju ar draudzeni. Viņai veselu mēnesi bija liegta ārpasaule traumētas kājas dēļ. Tad viņa nīgrējās, skatījās seriālus, nedarīja neko. Sapņoja par vasaru un ārpasauli. Tagad ar kāju ir labāk, viņa varētu iet ārā, bet pēkšņi gribas nodarboties ar rokdarbiem un citām mājās darāmām lietām. Kad viņa ārā iet nevarēja, viņa neko tādu negribēja.
*
Tas ir tāds drausmīgs absurds. Un tas nenotiek tikai ar mani, draudzeni un vēl pāris cilvēkiem, tas notiek ar ļoti daudziem. It kā mums vajadzētu ideālus apstākļus visu laiku, pilnīgu brīvību un iespējas, lai varētu vispār kaut ko padarīt. Kad nav tā, kā mēs gribētu, mēs nemākam izmantot plānu B vai plānu C, mēs sēžam un nīgrējamies, un sapņojam par plānu A, un tikko kā tiekam pie plāna A, tā gribas plānu X.
*
Tas, protams, ir pārslīpēti, un ne jau vienmēr tā notiek, bet kaut kas tāds ir. Kāpēc? No kā? Kāpēc cilvēks negrib to, ko viņam dod, bet grib to, ko grib un viss, un parasti tas ir tas, ko viņš nevar dabūt? Kāpēc cilvēki nemāk būt laimīgi ar otrās vai trešās šķiras lietām, kas arī patiesībā ir ļoti labas? Kāpēc tikko kā kaut ko dabū, to vairs negrib?
*
Nav jau tā, ka man tas notiktu vienmēr. Es bieži daru to, ko vēlos, un visam man ir pareizais laiks, bet sanāk šādi stulbi mirkļi, kad uzkaros. Un liekas, ka tur ir kaut kas ļoti fundamentāls. Kontroles mānija? Nespēja pieņemt, ka visu nav iespējams kontrolēt?
Man būtu jākārto un jātīra nedaudz ielaistā nekārtība, jo nāks saimniece pēc naudas, un arī tāpat vajadzētu satīrīt. Tā vietā man tieši šobrīd gribas darīt simts un vienu lietu, ko tajā brīdī, kad bija brīvs laiks, negribējās, un es garlaikojos un nekā laba neizdarīju. Man tās nāk prātā tagad, kad man tam nav laika. Māju tīrīt man šobrīd ļoti negribas, pie tam ir karsti. Tad nu es sēžu pie datora un nedaru neko, jo tīrīt man negribas, bet ļaut sev darīt tās labās lietas es nevaru, jo man tad ir sirdsapziņas pārmetumi, ka daru to, ko nevajag. Reāli es nedaru neko un pati sodu sevi par to, ka gribu darīt to, ko nevajag. Man būtu divi ļoti labi varianti - ātri savākt māju, un pievērsties interesantajām lietām vairāk vakarā, vai arī atmest ar roku tīrīšanai un tikai vakarā izdarīt minimumu, un tagad darīt visu foršo. Taču es nevaru! Es nedaru neko.
Tikko runāju ar draudzeni. Viņai veselu mēnesi bija liegta ārpasaule traumētas kājas dēļ. Tad viņa nīgrējās, skatījās seriālus, nedarīja neko. Sapņoja par vasaru un ārpasauli. Tagad ar kāju ir labāk, viņa varētu iet ārā, bet pēkšņi gribas nodarboties ar rokdarbiem un citām mājās darāmām lietām. Kad viņa ārā iet nevarēja, viņa neko tādu negribēja.
*
Tas ir tāds drausmīgs absurds. Un tas nenotiek tikai ar mani, draudzeni un vēl pāris cilvēkiem, tas notiek ar ļoti daudziem. It kā mums vajadzētu ideālus apstākļus visu laiku, pilnīgu brīvību un iespējas, lai varētu vispār kaut ko padarīt. Kad nav tā, kā mēs gribētu, mēs nemākam izmantot plānu B vai plānu C, mēs sēžam un nīgrējamies, un sapņojam par plānu A, un tikko kā tiekam pie plāna A, tā gribas plānu X.
*
Tas, protams, ir pārslīpēti, un ne jau vienmēr tā notiek, bet kaut kas tāds ir. Kāpēc? No kā? Kāpēc cilvēks negrib to, ko viņam dod, bet grib to, ko grib un viss, un parasti tas ir tas, ko viņš nevar dabūt? Kāpēc cilvēki nemāk būt laimīgi ar otrās vai trešās šķiras lietām, kas arī patiesībā ir ļoti labas? Kāpēc tikko kā kaut ko dabū, to vairs negrib?
*
Nav jau tā, ka man tas notiktu vienmēr. Es bieži daru to, ko vēlos, un visam man ir pareizais laiks, bet sanāk šādi stulbi mirkļi, kad uzkaros. Un liekas, ka tur ir kaut kas ļoti fundamentāls. Kontroles mānija? Nespēja pieņemt, ka visu nav iespējams kontrolēt?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}