teiksma_ragana

Kopas svētki aizgāja pa pieskari manas slimošanas dēļ. Aizbraucu, bet, tā kā bija atkal jāgaida, kamēr savu pakaļu atvilks kārtējais kavētājs, tad mana saņemšanās izplēnēja. Sāku justies arvien sliktāk un sliktāk, līdz teicu Vectēvam, lai ved mājās.
Bet es svinēšanu pati. 23.

Jā. Tas notiks. Eh, cik žēl, ka vienīgais cilvēks, ko es tur pazīstu, veidos rokādi ar mani uz Rīgu :D
Tas būs grūti, ļoti grūti. Tik daudz darba, tik milzīga nauda vajadzīga, lai to visu sakoptu un uzlabotu, jo šobrīd tā ir būda bez nekā, tāpat būs man milzīgs pārbaudījums palikt vienai pilsētā, kur nevienu nepazīstu, prom no draugiem un ģimenes.
Bet es to tāpat gribu. Pieskarties savai, kaut īrētai, zemei.

Hey, you, what the fuck is wrong with you? Tā šobrīd dzied Combichrist, spēlējot manas dzīves skaņu celiņu.
*
Nekas, viss ir tā, kā Viņa to ir savā slimajā prātiņā izdomājusi.

Harvest moon - tas notiek tagad.
Pavadīju šo laiku skaisti, uz sliedēm...
Pirms tam biju sadziedāšanā un sapratu, ka nepatīk. Meklēju tur to, kā nav, jo patīk dziedāt, taču tur tiešām nav tā, ko es mēģinu atrast. Neteikšu neko pārāk nejauku, kaut gribētos, bet kāpēc, lai jau katrs dara, kā grib, un rīko sadziedāšanos sev nevis tiem, kas piedalās. Katrs pats muļķis, ja nemāk saprast, ka citreiz būs tāpat.
Nekas, aiztinos, un pavadīju šo brīdi skaistā vientulībā ar milzīgo, spožo pilnmēnesi. Sliedes un dzelzceļš vienmēr man rada piederības sajūtu, un šoreiz bija tik skaisti.
Neprasīju sev neko daudz konkrētu, vienkārši to, lai es spēju pamanīt, kur ienākusies raža, un to paņemt, lai es jūtu un zinu, kur man kas pienākas, kur man kāds grib kaut ko dot, un lai es māku saņemt.
Un es sūtīju daudz, daudz, daudz labu domu saviem mīļajiem, lai arī viņiem šī mēness spēks.
Un visvairāk kādam, kuram varbūt patiešām arī visvairāk vajag...

Veidoju to saulrietā, jo tā likās vispiemērotāk. Skanēja mana vikāņu dziesmu izlase, un, tieši tad, kad es uzliku kaklā gatavo talismanu, un pagriezos pret rietošo sauli, sāka skanēt šī dziesma:
*
Persephone
Lyrics: Heidi Couture
Music: Kellianna
*
Persephone, Persephone
Speak to me your mysteries
I'll eat from the pomegranate seeds
From the seeds, From the seeds
Of your womb
*
Queen of the Underworld
You guard the secrets of the dead
I've paid my coin to Charon
I've crossed the River Styx
Won't you speak to me
Speak to me your mysteries
*
Dreams are hidden in the darkness
Guide me to the halls of Hades
Daughter of Demeter
Take my hand into the night
Won't you speak to me
Speak to me your mysteries
*
Tā ir dziesma, kura runā par to, kas es esmu - ziedošā pavasara dieviete, kas neprātīgi iemīlas pazemes valdniekā, katrā tumsas un nāves pasaules nostūrītī, apēd granātābola sēkliņu un paliek tur uz mūžu. Protams, viņa vienmēr atceras savu saulaino pavasara pasauli un pēc tās ilgojas, sarauta uz pusēm, spiesta mētāties no vienas pasaules otrā. Katru brīdi liekas - nē, tā otra pasaule ir labāka, un sanāk mesties tajā, pēc laika sāc ilgoties pēc otras...
Nespēja savienot sevī visus daudzus pretstatus ir mans diženums un mans posts.
*
Labi, šī dziesma man izskaidroja daudz ko, arī par to visu, kāpēc es taisīju talismanu.

Zilā kalna svētvieta man tiešām ļoti patika. Tur ir tik debešķīga, vīrišķa enerģija. Likās, ka tas runā pa tiešo ar manu dvēseli, sakārto tur to, ko es nevaru. Patika jocīgais večuks, kas mūs izvadāja ekskursijā pa akmeņiem. Protams, ka nebija laika tiešām kaut ko ar tiem pasākt, bet iemest aci to enerģētikā varēja. Mežs tur arī ir ļoti skaists un mums paveicās ar laikapstākļiem.
Tālāk bija tikšanās ar Burtnieku, manu mīļoto ezeru. Protams, man kā haizivij īpaši neiepriecina ūdens virskārta un viļņošanās, tas arī iemesls, ko atkodu tik trīs gadus atpakaļ, kāpēc man pie jūras nav tā sajūsma, kas citiem. Tomēr laivā bija ļoti jauki.
Burtnieks ir mans slīkoņezers, manas slīkoņu romantikas viens no diviem centriem. Bieži esmu sapņojusi, vēl pirms apmeklēju to dzīvē (šī bija tikai otrā reize), ka noslīkstu Burtniekā. Protms, ar to viss nebeidzas, un es nokļūstu slīkoņu valstībā, kas ir kā starpplāns starp šo un pēcnāves pasauli, kur nonāk visi pašnāvnieki un dažkārt arī citi, kas miruši ūdenī. Vēl citreiz esmu nāra tur.
Šis ezers mani ļoti pievelk. Tumša romantika, bet reizē tāda kā par nogrimušām pilīm un apslēptām zināšanām, kas ir reizē atrautas no dzīves un prasa augstāko upuri - dzīvību.
Patiesībā man tā ir. Es esmu daļēji tik vieda un spējīga šajās jomās, jo nedzīvoju normāla cilvēka dzīvi, un tam ir gandrīz vairāk mīnusu kā plusu. Tomēr, ir arī plusi. Esmu ēteriska, nemateriāla, pārpasaulīga personība.
Katrā ziņā Burtniekā un lietus lāsēs, kas mūs sveica pēdējos metrus braucot laivu (cik sakritīgi), es nomazgāju akmentiņu, ko izmantot talismana pagatavošanai.
Un vispār šis bija ļoti jauks izbraukums pie dabas. Paldies Dievei, ka mums ir tik bieza kopas biedrene, kas spēj mūs visur izvadāt un vēl apmaksāt mums pusi pusdienu un visādas laivu nomas. Burvīgi, ka kāds tā var.

Naktī pirms lielā notikuma - manas viesošanās JP un pie Viņa, mani piemeklēja ļoti mistiska pieredze.
Ak jā, neticiet vēl maģijai. Atcerieties, kad es rakstīju par tādu Viņu, kuru es meklēju, par dvēseles radinieku? Es viņu atradu. Tik vienkārši un neticami. Un kur viņš dzīvo? JP :D
Sakritības, sakritības... divi vienā, lielā diena.
Patiesībā tas, ka viņu satiku, to pašu viņu, kas pieteica savu esamību un atsaucās uz manu astrālo ziņojumu, bija tik spēcīgi un īpaši, ka es nemaz nespēju par to kaut ko rakstīt. Pārāk... pārāk... nu jā, pārāk.
Bet naktī pirms lielā notikuma...
*
Jau pēcpusdienā es sāku justies kaut kā īpaši. It kā būtu vieglāk dzīvot, it kā nekas vairs īsti nesāpētu, it kā viss būtu pareizāk... uz vakaru es jau jutos pus pa gaisu, bet pēc seksa ar vīru es pilnīgi aizlidoju... un galvenais, ka tam nebija nekāda redzama iemesla.
Vispirms jau fiziski - ķermenis likās viegls un vesels, man nebija neviena savilkta muskulīša, ne vismazākā sasprindzinājuma, vēl vairāk - man nekas vairs nesāpēja! Es vairs neatceros, kad man nekas nebūtu sāpējis, man sāp vienmēr. Un pēkšņi nesāpēja. Viss ķermenis bija pilns viegluma, bet nemaz ne tā kā notirpis, bet pilns dzīvības un spēka. Tik fantastiski labi fiziskā ziņā es laikam vēl nekad nebiju jutusies... izkustināju visu ķermeni un likās, ka nav nekādu robežu, nebija jāiestaipās, lai varētu uztaisīt jogas pozas, tiesa, vairāk kā pēc kārtīgas iesildīšanās nebija, bet tā, kā ir pēc stundu ilgas staipīšanās. Neticama, brīva sajūta.
Un iekšēji... tāds miers, sajūta, ka viss ir labi un būs labi, ka viss iederas lielā, pareizā, taisnīgā sistēmā. Ka mana dzīve ir daļa no kaut kā svēta un svarīga, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka viss notiek uz labu - un citi stulbi izteicieni, bet kā sajūta tā nebija stulba. Likās, ka tā tiešām ir, ka viss notiek man par labu un man ir daudz iespēju priekšā.
Pilnīgi man neraksturīga sajūta. Parasti es kuļos pa dzīvi ar milzu pretestību un retiem, bet spēcīgiem brīnumiem, taču jā, viss no tā kaut kur pavīd, izņemot vienu - to, ka pastāvošā iekārta ir taisnīga. To es nekad neesmu izjutusi. Es neuzticos tam, kas notiek, nespēju iederēties, nespēju atlaist kontroli, jo neticu, ka par mani parūpēsies.
Tad es jutu, ka tā notiks gan.
Apbēru vīru ar nesakarīgu, jūsmīgu izklāstu un paziņoju, ka man liekas, ka esmu mirusi :D

Tikko sanāca sarakstē minēt kriosaunu un nolēmu pameklēt cenas. Ahhhhh.... tās ir kritušās kopš pēdējo reizi skatījos...
Mani māc mistiska, godbijīga sajūsma par šo pasākumu, man šķiet, ka tas man būtu reliģisks pārdzīvojums, kā saka. Es esmu aukstuma pielūdzēja, mani fascinē visa aukstuma enerģija, no vēsas rasas vasaras rītā līdz absolūtajai nullei.
Kad redzu aukstu ūdeni, man vajag tur lēkt iekšā, ja ir mānija, es to arī daru.
-160 grādu temperatūra - tas ir ekstātiski, iedomāties šo ledaino miglu pie savas ādas.
Patiešām, man tas ir vajadzīgs! Ar visām savām veselības huiņām... jā, varbūt tieši tas var mani glābt, jo tas ir kaut kas sirdij un prātam tik tuvs :)
Kriosauna, es nāku!
Iedomājos, kā es, mistiskas sajūsmas pilna nespētu spert kāju pār slieksni, jūtoties kā ieejot svētākajā no tempļiem! Ahhh.....
Tiešām, kosmiskā telpa, Nīla, Stounhendža, Amazone, Vudstoka un Himalaji... un kriosauna ir manas svētvietas.
Būs tāda jāapmeklē, jo cena tagad ir pieejamāka. Kaut vienu reizi.

Man par brīvu apsolīja bungas. Nezinu, kāpēc, bet tā notika. Pēc 3 nedēļām.
Patiesībā tas ir tieši tas, ko man vajag! Man vajag bungas gan sev, gan citiem. Man vajag bungas dziedāšanām!
Sākšu, kad man būs (ja būs), un tas uzreiz jau būs cits līmenis.
Wiii!

Nu, tad varētu parakstīt te kaut ko par abām nometnēm, kur biju šajā augustā (un nedaudz jūlija beigās).
*
Pirmā nometne bija Kopas biedrenes Aijas Madaras rīkotā nometne. Tādu viņa rīko katru gadu vasarā un uz slaveno 2012.gada 21. decembri bija arī ziemā. Tās vienmēr ir labas, jo Aija ļoti labi māk vadīt, lai viss notiktu organizēti, bet reizē draudzīgi un brīvi.
Šī gan no visām tieši man bija vissliktākā, taču tomēr vērtējama ar plusa zīmi. Galvenā problēma - nespēju iejusties starp cilvēkiem, viena persona man nevāji kaitināja, nespēju izjust visu to pacilātību un mīlas plūsmas, ko juta citi. Ticu, ka citiem šī varēja būt pat labākā (no tiem, kas bijuši vairākās). Iepriekš, braucot uz pirmo, man bija bail, ka notiks tā, kā notika šoreiz - ka būs pārāk dažādi cilvēki, ka es jutīšos citādāka, ka man garlaikos viņu jūsmīgās ekstāzes un pūkainošanās, bet tā nebija. Visās iepriekšējās nometnēs es iejutos ļoti labi, man bija viegli un interesanti. Šajā man bieži nāca smiekli par vispārējo sajūsmu, jo dažos pasākumos, kur citiem lija asaras un notika kolektīva apskaušanās, es nejutu pilnīgi neko. Nē, arī ne nicinājumu pret viņu prieku vai ko, bet tomēr... nebija man tā, kā citiem.
Iekšā bija arī tāds neatbildēts jautājums viens, kas mocīja. Saprotu, ka tās nav kopas nometnes un pilnīgi pieņemu Aijas noteikumus, uzskatu, ka viņai bija tiesības tā darīt, kā viņa izdarīja, bet... vienkārši paliek jautājums - kāpēc viņa tā rīkojās, kas tam ir apakšā, ko viņa tad patiesībā domā? Eh... nekas jau tāds, bet man tas tomēr radīja norobežošanās sajūtu. Ne jau tikai tas, protams, bet... kaut kas tur likās bija pret mani.
Vēl šī bija stipri aseksuāla nometne, bez tā konkrētā veida dzīvības spēka, ko es patērēju, un es dzīvoju konstantā badā, sevišķi sākumā, kad nebija vīra. Neviens cilvēks nelikās tik garšīgs, kopējā enerģētika man bija neēdama. Laikam tāpēc tik daudz ēdu fizisko barību.
Atsevišķi pasākumi man ļoti patika. Patika enerģētiskā kārtošanās, patika Simorons (es esmu tā, kas dejo Vudheindžā), patika dziedāšana ģitāras pavadījumā, ļoti patika pateicības ziedojums zemei, patika lielais ugunsrituāls. No citām padarīšanām patika pastaiga uz Mazirbi, patika ēdienreizes un galda lūgšanas, patika viena grāmatiņa, ko atradu lielajā Pītagu (viesu māja) bibliotēkā, patika jūra, mežs un svaigais gaiss, patika atgriešanās no rituāla melnā tumsā, pilnā jāņtārpiņu un feju dziesmu.
Pati savus pasākumus - negaidīti sanāca divi - novadīju, manuprāt, ļoti labi. Vingrošana sanāca neplānoti, bet šī meditatīvā izstaipīšanās parasti cilvēkiem vienmēr patīk. Tā nav varbūt plēsīga vingrošana, kas nokausē, bet izkustina tīri labi kā fiziski, tā enerģētiski. Dziedāšana vedās ļoti skaisti. Dziesmas sakomponējās skaistas, arī ar nelielu humora elementu, un cilvēkiem patika. Visi iesildījās ļoti labi pirms lielā rituāla, lai nāktu skaņa ārā, nevis tikai rūkšana ar domu - es taču neprotu dziedāt. Uz beigām jau skanēja spēcīgi un labi. Jutos visai lepna uz sevi, bija par ko.
Pašas nometnes beigas man bija stipri par garu. Visi maigojās un nevarēja vien šķirties, kamēr man jau viss bija vienaldzīgs.
No šīs nometnes paņēmu laiku dabā vienai, laiku dabā kopā ar citiem, konkrētas atziņas un paņēmienus, ko iemācījos aktivitātēs, jauku fizisku izkustēšanos gan rīta vingrošanās, gan peldēs, gan pastaigās. Eņģeļu kārtis man vēstīja, ka satikšu vai arī atklāšu no jauna kādu savu dvēseles radinieku, bet notika tieši pretējais - es pēkšņi vairs nevarēju atrast kontaktu pat ar tiem, ar ko citās reizēs tas ir bijis...
Nezinu, kāpēc. No vienas puses - skumji, no otras - nebija jau arī tik slikti.
*
Otra nometne pēc pusotras nedēļas - advancētā šamanisma nometne.
Beidzās viņa neveiksmīgi, aizbraucu mājās agrāk, kā bija plānots. Nejutos nometnē viegli un brīvi, bet gan nospiesta, slikti gulēju. Tomēr par spīti tam, garu klātbūtne bija neapšaubāma, viņi mūs vadīja ļoti spēcīgi, un es jūtu, ka viss notika tā, kā man vajadzēja. Es diezgan daudz ko ieguvu, lai gan nācās nometni pārtraukt pusratā. Ieguvu atziņas ceļojumos, redzēju ļoti daudz ko skaistu. Visvairāk palika atmiņā Māras teiktais - tev nekā nav par daudz, tev vienmēr trūkst. Tāpat spēcīgi izjutu savu spēka vietu. Tā bija burvīga - pie dīķa ar ūdensrozēm, zem sēru vītola, pie liela, pelēka akmens, kur atspiest muguru. Naktīs, kad nevarēju gulēt, gāju ārā, sēdēju zem vītola. Pār dīķi laidās sikspārnīši kā melnas ēnas, kā sabiezējusi tumsa. Dienās dīķi redzēju zivis un vardes. Man tas ir īpaši, kā jau rīdziniecei. Pastaigā satikām kādu lielu, plēsīgu putnu. Nebija vanags, noteikti nē, bet kaut kas liels, bija pret sauli, nespēju atpazīt, plēsīgos putnus vispār ne īpaši māku atpazīt, jo maz esmu redzējusi. Kā iznācām no meža, tā pacēlās spārnos no mežmalas koka un ilgi riņķoja virs galvas. Kad biju situsi burvīgās Jāņa bungas, bija tik daudz enerģijas, ka izskrēju ārā un pārmetu kūleni, un ieraudzīju atkal to pašu putnu.
Kaut ko jau viņš man nozīmē. Vakar arī vīrs redzēja, kā vanags noplēsa balodi, tepat pie mūsu mājas. Vairāk jāparunājas ar manu balto, plēsīgo putnu :)
Kopumā nometne man par tik mazu laiku izmaksāja dārgi, bija ļoti jocīgi, ka bijām tik maz, taču vērts bija braukt.
*
Liekas gan, ka kaut kas vēl pietrūkst... varbūt tas, ka nekādi netieku uz sadziedāšanos...

Šis absurds mani padara traku!!! Tu, inteliģentiņ, palasies! Un vispār, man gribas, lai šito izlasa un man paskaidro, kāpēc tā ir!
Tas ir patiesībā tik nožēlojami smieklīgi... es būtu gatava darīt tik daudz ko foršu, tik daudz ko interesantu, par ko man atkal jālieto šis vārds - daudzi - būtu gatavi teikt: "jā, tas ir tik interesanti, cik forša doma, tev tas noteikti ir jārealizē", bet kas pilnīgi noteikti nav realizējams. Kāpēc? Jo neviens nenāktu. Tieši tik paradoksāli. Neviens neatnāktu. Lai gan domas ir ļoti labas, lai gan tik daudziem tās patīk, lai gan tik daudzi gatavi mani saukt par "ģeniālu savā vienkāršībā".
*
Nu, piemēram, kaut kas ļoti vienkāršs, kas cilvēkiem liekas interesanti un par ko daži atļaujas muldēt, ka viņi gan nāktu, un par kuru citi vismaz godīgi pasaka - ļoti interesanti, bet es nenāktu, jo man nebūtu laika un būtu par slinku.
*
Tusēties foršu cilvēku kompānijā ir... nu jā, forši, taču lielākā daļa domājošu, interesantu, kaut cik inteliģentu cilvēku ir kaut reti jutuši tādu sajūtu, ka šitas viss jau ir bijis, ka cik var, ka tas tomēr... nu kaut kas nav. Un tad nemaz negribas ne nākt, ne tusēt, ne runāties. Taču jebkādi mēģinājumi padarīt šo tusēšanos interesantāku, ieviešot kaut ko jaunu, kādu struktūru, kādu, nezinu, nemāku atrast vārdu, ne jau jēgu, bet... nu nezinu, kaut ko jaunu, kaut ko citādu, kā "visi sanāca kopā, parunājās, paēda, padzēra", tā pēkšņi visi reaģē uz šiem mēģinājumiem saasināti un labāk paliek pie vecā... nekā. Uz jebkādiem mēģinājumiem ieviest kaut ko vairāk, tiek reaģēts ar stereotipisko attieksmi, kādu agrīnajos pusaudža gados raisīja vecā, resnā tante, kas gribēja radu garlaicīgajā pasākumā spēlēt kādu tizlu spēli, mēģinot kruto pusaudzīti piespiest spēlēt kaut ko kasdārzā veidīgu. Labāk ir padirnēt, nedaudz papļāpāt, paspaidīt telefonu un vākties prom.
*
Piemēram, viena no manām idejām - katrs cilvēks nāk ar sevis sagatavotu 10min prezentāciju par kādu mākslas, kultūras, literatūras, mūzikas, filosofijas tēmu. Pats vienkāršākais - youtube parāda filmas treileri un pastāsta, kas ir īpašs šajā filmā. Uzliek dziesmiņu un pēc tās noklausīšanās pastāsta, kādas izjūtas tā viņam raisa un kāpēc patīk, un visi dalās ar to, vai viņiem ir līdzīgi, vai arī sajūtas un vērtējums ir pavisam cits. Advancētāk - cilvēks nolasa fragmentu no grāmatas vai norunā dažus dzejoļus un pastāsta par kādu autoru, par kādu grāmatu, par kādu krājumu, un dalās kāpēc viņam šis autors vai grāmata patīk. Citi saka, vai viņiem tas ir ieinteresējis un ko viņi domā par šādu tēmu un stilu. Vēl advancētāk - cilvēks uztaisa prezentāciju ar 10 gleznām no viena autora vai par vienu tēmu no dažādiem autoriem, uzliek mūziku slide show un vēl kaut ko nokomentē par konkrēto autoru vai gleznu tēmu. Vēl - cilvēks izpēta, ko par kādu tēmu saka dažādi filosofi un kaut kādā veidā to interesanti prezentē.
*
Runa nav pēkšņi par renesanses mākslu vai Dekartu. Viss nav jāpadara senatnīgs un stulbs. Kāpēc neizpētīt kādu moderno atziņu, kādu ļoti provocējošu tēmu, kādu pilnīgi nenormālu mūzikas stilu? Doma - atrod kaut ko, kas citiem interesēs, nevis rādi to, kas patīk tikai tev.
*
Galvenā doma - katru piektdienu (piemēram) cilvēkiem ir vieta, kur notiek šāds pasākums. Nāk kuru reizi var un grib. Ja sanāk 6 cilvēki, tad pa 10 ir aizpildīta tikai stunda, bet tusēt var vismaz 3. Uzsveru - tās prezentācijas NAV galvenais. Galvenais ir kopā sanākšana un tusiņš!!! Tas viss ir vienkārši piedeva, ko ik pa brīdim pieslēgt. Tas ir tāpēc, lai sarunas aiziet gultnēs, kas ir tālākas no ikdienas, lai sarunas būtu par kaut ko, ko kāds varbūt vispār nav iedomājies apskatīt, lai ienestu kādu personīgumu, lai parādītu sevi - kas man interesē, ko es esmu atradis, lai iepazītos dziļāk un interesantāk. Lai sarunas būtu kaut nedaudz citādākas, kā vienkārši kaut kur dirnot un darot to, kas ir simts reizes darīts - patiesībā neko.
*
Izņēmums ir Vikkas saieti, bet tā man jau kopš pusaudzības nav izdevies sarīkot kaut ko tiešām citādāku, lai gan cilvēki tik bieži jūsmīgi izsakās par manām idejām. Ir bijusi ideja - vienkārša pavisam - masku balle. O, jā, tik sen nav tādā būts, būtu tik forši. Pamēģini uzrīkot - atnāk maz cilvēku, pusei nav masku, otrai pusei ir kaut kas 5min saļipināts. Izdomā kādu tematisko pasākumu - nafig vajag, labāk padirnēt tāpat kā parasti. Visi mēģinājumi kaut ko interesantāku padarīt (ne jau spraigas diskusijas vidū, bet kad iestājusies garlaicība) tiek uztverti kā jau šis piedāvājums iet kasdārzā no vecās tantes.
*
Jā, man ir nostaļģiskas ilgas pēc laikiem, kad cilvēkiem nebija ierakstītas mūzikas, kad vajadzēja spēlēt dzīvajā, kad nebija filmu - vajadzēja vien pašiem kaut ko spēlēt, kad nebija visādu izklaižu un tiešām cilvēki nāca kopā un kaut ko izdomāja, kāds dziedāja, kāds spēlēja, kāds atrādīja gleznu, bija masku balles un tematiskās balles, bija filosofiskas diskusijas un vēl un vēl, un vēl viss kas skaists. Jo nebija surogātu, kas atrauj cilvēkus citu no cita!
*
Lasīju Ilustrētajā vēsturē par senajiem saloniem, ja godīgi, apraudājos. Kā man gribētos būt salona saimniecei...
*
Nu kāpēc tā ir? Kāpēc no malas visi brēc, ka tik labas idejas, kā es gribētu!!! Bet nekad nekas tāds nesanāk, jo nevienam nav laika, tikai muti vārstīt ir laiks!!!

Izgājām uz pilnmēnes rituālu kādos 22:15, neskatījāmies pulkstenī,es teicu,ka mājās būsim 12:13, un tieši tā arī bija. Nav iespējams to tā izrēķināt uz minūti. Tiešām nesaprotu cilvēkus, kas šādus gadījumus sauc par sagadīšanos. Superpilnmēness ir fantastiski!

Labi, ja vien nenotiek brīnums, norakstu Jēkabpili.
*
Ko darīt tālāk?
*
Vajag tagad saprast, kā darīt, ja jau palieku Rīgā.
Būtu ideāli dabūt domubiedrus ezotērikas/pagānisma/blablabla visiem tāpat skaidrs centriņa vēršanai vaļā. Tādu nav. Tas ir smagi... ļoti gribētos savas telpas, bet tas ir dārgi un man vienai noteikti neatmaksātos.
Tagad jautājums - kur var īrēt smukas, bet lētas telpas semināriem, kursiem?
Pirmais, kam jau ir apmeklētāji - dziedāšanas dziedināšanās pasākumi, ko vēlos vadīt 4dienu vakaros. Kur to man darīt?
Kā vispār var atrast enerģētiski ok telpas, kur var arī skaļi dziedāt?
Es esmu pilnīga biznesa, papīru un tādu lietu nulle, pat vēl vairāk - mani tas ļoti biedē.
Nesaprotu, ar ko sākt :(
Tā laikam neko arī dzīvē neizdarīšu. Man vajadzētu apsviedīgu domubiedru, kam bizness iet no rokas, bet trūkst ideju un visādu spēju vadīšanā, darbā ar cilvēkiem. Patiesībā tādu cilvēku ir daudz, lai vai cik neliktos, ka pasaule pilna neizdevušos vannabī brīvmākslinieku kā es. Tiešām man tik daudzi saka - super ideja, to vajag realizēt, tevī ir tik daudz spēju, tu tik ideāli strādā ar grupu, tu tik ļoti daudz zini, tev tas jādod tālāk cilvēkiem, bet kad es nevaru!
Mani pārņem salti sviedri, tikko kā iedomājos par nodokļu deklarācijām, īres līgumiem un visu pārējo. Nāves smaka!!!
Kāpēc man Visums nedod to cilvēku, ar kuru kopā kaut ko bīdīt?
*
Un, ja nē, tad tomēr - kur var dabūt telpas vismaz tiem dziedāšanas pasākumiem, pēc kuriem daudzi cilvēki brēc nebalsī???

Un zinātne,pirmsākumā ir tumšā matērija,no kuras rodas izpaustā matērija un gaisma,kas ir viens un tas pats.
Un,gan matērijai,gan gaismai,gan tumšajai matērijai un tumšajai enerģijai piemīt gravitācija.
*
Ja mēģina likt kopā ezotēriku ar zinātni, tad zinātne arī būtu jāzina pietiekami labi, lai radītu elegantu teoriju. Ja grib apgāzt vai papildināt to, ko saka zinātne - mēs atkal nonākam līdz tam, ka ir jāzina, ko saka zinātne. Tādi apgalvojumi kā "zinātne noliedz enerģiju" vai "zinātnieki domā, ka ir visu atklājuši un visu zina" ir pārāk bieži sastopami, lai varētu būt runa par kādām jēgpilnām teorijām. Nu jā, nonāku laikam jau vienkārši pie tā, ka pasaulē ir ļoti daudz muļķu. Un ne jau es zinātnes atziņu apstrīdēšanu uzskatu par muļķību, bet, ja kāds zinātni uzskata par ienaidnieku, pretinieku, tad viņam vajadzētu iegaumēt un dzīvē pielietot slaveno izteicienu - pazīsti savu ienaidnieku. Lielākā daļa ezotēriķu liekas pat viņam vienu skatienu nav uzmetuši, tikai kaut kur izdzirdējuši gudrus vārdus, ar ko spēlēties. Ja kāds zina par zinātni vēl mazāk, kā es zinu (un es daudz nezinu, bet tomēr vairāk par kaut kur saklausītām baumām), tad viņam vajadzētu strikti palikt ezotērikas lauciņā un brīvi improvizēt, mākslinieciski izpausties un gudri ļerināt par kaut ko, ko nesauc vārdos "pirmsākumā bija tumšā matērija".
Tiesa, man nācās padomāt par pēdējo teikumu, un tas mani uzvedināja uz interesantu iedziļināšanos tajā, kādā veidā gaismai tiešām piemīt gravitācija. Es atceros, kā bērnībā, droši vien ap gadiem 12-14, es lasīju par melnajiem caurumiem. Toreiz bija par tiem zināms daudz mazāk, taču tik daudz, ka gaisma netiek no tā ārā, rakstīja pat bērnu astronomijas grāmatiņās. Atceros, kā es mocījos ar jautājumu, kā melnais caurums var apēst gaismu, ja tai nav masas un, manuprāt, nav arī gravitācijas? Es iztēlojos divus gaismas starus, kas ņem uz pievelkas viens pie otra, un man tas likās ļoti smieklīgi. Es jautāju mātei, bet viņa nevarēja paskaidrot. Toreiz nebija pieejams internets (es laikam pat nezināju, ka tāds ir), un es nezināju, kur meklēt atbildi uz šo jautājumu. Tagad ir internets, un es atcerējos savus moku laikus, kad man radās šie zinātniskie jautājumi, kādi parasti nemoka bērnus manā vecumā, bet gan zinātniekus. Tagad pašai tā kā smiekli nāk, tāds kā tomēr nedaudz lepnums. Būtībā es gribēju risināt jautājumus, kurus vēl tagad risina paši izcilākie prāti. Par to pašu gaismas gravitāciju. Izrādās, ka tas viss tiešām nav tik vienkārši, vai vismaz šobrīd nav tik vienkārši, lai bērnu grāmatiņā varētu vienkārši atbildēt uz tādu jautājumu. Man bija interesanti parakties par gaismas gravitāciju un vēl šādiem tādiem jautājumiem, kas mani mocīja bērnībā.
Starp citu, vēl tajā laikā, kad garkaklainos dinozaurus, zauropodus, attēloja ar eleganti izliektiem kakliem, čūskvkeidīgiem, un kad apatozauru vēl arvien sauca par brontozauru, es domāju - bet paga, kā tas kakls tā turas? Izrādījās, ka tiešām viņš tā neturas :D Kakls ir vai nu augstu pacelts uz augšu kā Brahiozauram, vai arī taisns uz priekšu kā diplodokam, bet tas nav lokans kā čūskai un nekustās visus virzienos, tāpat kā dinozaurs viņu ikdienā netur kā pusīti no U. To var tikai ūdenī, kur ūdens spiediens balsta kaklu, tā var darīt tikai elasmozauri. Tas man toreiz dziļas pārdomas neraisīja, bet šobrīd es vairs neatceros, kāpēc es biju izdomājusi, ka kakls tā nevar stāvēt, taču kaut kāds pamatojums man bija. Ha, ha, izrādās, ka man bija taisnība :D Protams, ka mans pamatojums noteikti bija visai aptuvens un intuitīvs, un, iespējams, pat pilnīgi nepareizs.
Vēl atceros, ka es šausmīgā sašutumā stāstīju mātei, ka es nelasīšu šo grāmatu, jo tajā ir teikts, ka Neptūns ir lielāks par Urānu, un bildītē ir attēlots cilvēks skafandrā uz Mēness, bet skafandrs ir pieguļošs kā ūdenslīdēja tērps. Kaut ko vāvuļoju par spiedienu un daudzajām skafandra kārtām (it kā kaut ko no tā saprastu), un mamma smējās par mani. Viņa teica, ka grāmatiņa ir ļoti veca, no viņas bērnības, un tajā laikā vēl cilvēki nebija bijuši uz Mēness, nebija uzražots neviens skafandrs, un cilvēki varēja mierīgi nezināt, vai lielāks ir Neptūns vai Urāns.
Priecīgi nesos atpakaļ pie grāmatiņas, kura izrādījās īsts dārgums, es to lasīju un pasvītroju vietas, kas manuprāt bija novecojušas, pēc tam mācīju māsai, ka vajag noskaidrot grāmatu izdošanas gadu un nedrīkst uzticēties vecām grāmatām, rādīju viņai pasvītrojumus un stāstīju, kādas kļūdas ir šajā grāmatā. Jau tad man patika meklēt kļūdas grāmatās un piesieties tām :D
Bet ja tā padomā... nav jābūt nemaz salīdzinājumam ar senās Romas laikiem, Viduslaikiem vai 19.gs. Man bija knapi pāri 10 gadiem (varbūt, ka toreiz pat nebija), bet es jau biju gudrāka par 20.gs sākuma astronomiem (dažos jautājumos). Vismaz jautājumā par planētu izmēru noteikti. Senie cilvēki varēja būt nez cik gudri, bet tagad katrs bērns (normālā ģimenē) zina, ka Zeme riņķo ap Sauli, ka pastāv vairākas galaktikaši un mūsējā vēl nav viss, ka Visums ļoti ticams ir radies sprādzienā, un vēl visādas lietas, ko senāk nezināja pat visgaišākie prāti.
Es zinu, ka brīnos un sajūsminos par ļoti vienkāršām lietām, bet nopietni... man liekas, ka tagad arī bērns pats izdomātu, ka priekšmets, ko ieliek ūdenī, izspiež no pilnas vannas tikpat lielu tilpumu ūdens, cik ir tilpums pašam, taču kaut kad senāk tas bija liels atklājums.
21.gs ir forši, nu ko lai saka, vienkārši forši :)
Vēl viens jocīgs atgadījums - bērnībā man viena no mīļākajām grāmatiņām bija bioloģijas sērijas grāmatiņa Zivis. Bija vēl kukaiņi, plēsēji, augi un vēl laikam kaut kas. Zivis man patika vislabāk. Es tur pielūdzu haizivis tāpat kā Kusto grāmatā Haizivs, un vispār man ļoti patika šī grāmata.
Reiz tēva draugi kaut ko pie mums apsprieda, kam ir visstiprākais sakodiens pasaulē. Viņi minēja, ka lācim, vai lauvam, vai krokodilam. Tā bija no tām reizēm, kad, kamēr mamma strādāja, tētis bija savācis dzīvokli pilnu dzērāju. Tas nebija bieži, bet kaut kad gadījās. Es toreiz lepni teicu, ka... Dunkleosteus :D Tā ir aizvēsturiska zivs, kam ir visu laiku spēcīgākais kodiens. Par mani smējās. Es parasti ar māsu klusi sēdēju virtuvē, kad viņi tur tusējās, bet šoreiz man nepatika, es atnesu grāmatu un rādīju zivi. Biju iemācījusies šo nosaukumu (ko tagad vajadzēja meklēt vikipēdijā, jo es zivi atceros, bet vārdu nē) tāpat kā daudz citu latīnisku vārdu. Toreiz par mani pasmējās un iedeva šokolādi (vai kaut ko saldu). Teica, ka es esot jocīgs bērns. Tēta draugi mani nebiedēja, pat tad, kad sadzērās, es biju kautrīga, bet neviens man neko sliktu nekad nedarīja.
Laikam jau es arī biju. Bērns, kam vairāk par visu interesē aizvēsturiski okeāna monstri un tas, vai gaismai ir gravitācija, laikam ir visai netradicionāls, pie tam, ja interese ir radusies gandrīz no tukša gaisa. Nu labi, vecākiem abiem interesēja daba, dabaszinātnes, bet mana interese paleontoloģijā un astronomijā bija visai netradicionāla, jo zinātnieku mūsu ģimenē nav. Un jocīgi, mana interese tāpat nekur nav pazudusi. Kā viņa agrā bērnībā uzplauka, tā ir saglabājusies laikam jau uz mūžu.
Nav brīnums, ka es klasē neiederējos. Un ka es nekur neiederos... līdz šai baltai dienai.
Zinātnes apsēsta un fascinēta ragana :D Es vismaz kaut ko nedaudz jēdzu no abām tēmām :) Un jau agrā bērnībā jēdzu vairāk, kā vidējai latvietis. Par abām jomām.
Ko es te rakstos?
Patīkami atcerēties, ka ar visu to, ka man nebija normālu drēbju, mantiņu, ka es biju netīra un smirdēju, ka man ne vienmēr bija, ko paēst, ka manas mājas bija kaķu sačurātas un netīras, ka trauki bija jāpārmazgā pirms lietošanas un pirms sēšanās jāpārbauda dīvāns, vecāki tomēr man iemācīja un deva nākotnei kaut ko ļoti svarīgu - saprātu, zinātkāri, ieinteresētību pasaulē. Un nez kāpēc draugi nāca pie manis un māsas ciemos, lipa klāt šim smirdīgajam dzīvoklītim, kur bija jāiet uz tualeti ārā pagalmā. Par spīti tam, ka man bija visas iespējas nonākt apsaukāto lokā, jo manā klasē bija tāda šķira - kurus apsaukāja un pat sita, tie bija nabadzīgākie bērni vai tie, kuriem bija kādas problēmas, es nekad netiku sista vai īpaši apsaukāta. Nesita mani tāpēc, ka es situ pretim jau pirmajā reizē, un situ es nevis pa jokam, bet uz dzīvību un nāvi. Neapsaukāja... kāpēc?
Nākas vien atzīt, ka laikam vienkārši tāpēc, ka es tiešām biju bērnībā pārāka. Es biju daudz, daudz gudrāka par vispārējo sākumskolas līmeni, es nebiju nekāds ģēnijs, bet biju emocionāli nobriedušāka ar visu savu cīņu par izdzīvošanu. Es nemācēju klīrēties un ķiķināt un runāt mazu bērnu valodiņā, un būt jauka, maza meitenīte.
Tad nu tomēr paldies vecākiem, jā, arī tētim, par to, ka esmu izaugusi jau no mazām dienām tik citādāka. Jo patiešām man liekas, ka tā ir mana labā daļa - zināšanas, pat zināma veida gudrība, un nebeidzama zinātkāre.
Protams, ka tas daudz arī ir traucējis, nekad neesmu varēju saprasties ar cilvēkiem, kas ir primitīvi, tomēr - vai man vajag?
Nē.
Es esmu, biju un būšu forša! Ar visu savu jokainumu un to, ka no viena grāvja otrā mētājoties laikam tā arī nekad neko nesasniegšu. Es esmu sasniegusi jau loti daudz tādā ziņā, ka aptuveni mana līmeņa cilvēkam ar mani ir ļoti interesanti runāties un es 90% gadījumu izceļos no pūļa un cilvēki man saka - visi cilvēki ir īpaši, bet daži ir īpašāki, un tu esi no tiem :)
Nesen atkal to dzirdēju, tieši tādos vārdos :)
Patika :)