teiksma_ragana

Veļu laiks aizvadīts, Samhains nosvinēts, Veļu galds klāts, kopas dzimšanas diena nosvinēta, Mārtiņi pavadīti.
Ieejam jaunā etapā.
Gaidu sniegu. Vēl ne fanātiski, nē, man patīk novembra pelēkums, taču jā, jau sāku gaidīt.
Tā ceru uz īstu ziemu.

Rīkoju Taro kāršu apmācību iesācējiem no 13. novembra ceturtdienās, Rīgā, Juglā. Nodarbības notiks reizi nedēļā 2 līdz 2,5 mēnešus, atkarībā no vēlmēm un katras grupiņas mācību ātruma.

Nākot uz pirmo nodarbību nav vajadzīgs Taro kāršu komplekts, bet, ja tāds ir, var paņemt līdzi. Pirmajā nodarbībā runāsim arī par Taro kāršu izvēli. Pati es mācīšu ar Ūdensvīra Ēras Taro, ko var nopirkt arī Latvijā, bet varēšu parādīt arī citus kāršu komplektus.

Nodarbībās apgūsim šādas tēmas:

Taro kāršu izvēle, iesvētīšana, iedraudzēšanās un iepazīšanās ar Taro garu
Taro kāršu nozīmes un simboli
Populāri izlikumi, pašam savu izlikumu veidošanas principi
Intuīcijas atvēršana darbam ar kārtīm
Kāršu kombināciju skaidrošana
Tehniskā un intuitīvā metode, noskaidrosim arī kura labāk der katram dalībniekam
Savu spēka kāršu atrašana
Zīlēšanas ētika
Darbs ar klientiem, gan savējiem, gan svešiem
Jautājumu formulēšana, atbilžu interpretēšana

Zīlēju ar Taro jau 11 gadus, 8 gadus pasniedzu kursus. Tie ir vienmēr mainīgi, jo es nemitīgi papildinu zināšanas un uzkrāju pieredzi, katrai grupai pieeju individuāli un nodarbības pie manis notiek brīvā gaisotnē.
Uzsveru un atgādinu, ka kursu laikā es nezīlēju dalībniekiem! Šis nav veids kā tikt pie manām atbildēm, taču paredzēts, ka dalībnieki zīlēs cits citam, lai mācītos un praktizētu.
Paredzēti ļoti vienkārši mājasdarbi, kas prasīs apmēram 15-30min katru nedēļu, tāpat jums būs jāmācās kāršu nozīmes, lai uz kursa beigām jau brīvi pārvaldītu savu Taro kavu.

Nodarbību laiks - 19.00-20.30, pusotra stunda.
Strādāju un nu arī pirmo reizi kursus pasniegšu pēc Sakrālās dāvanu ekonomikas principiem, kas nozīmē - nav konkrētas mācību maksas. Nodarbības beigās tiks uz galda nolikta kastīte, kurā varēs ielikt sevis brīvi izvēlētu summu.
Šai summai būtu jābūt samērotai ar diviem lielumiem - ar cieņu pret pasniedzēju un viņa darba novērtējumu, kā arī ar savu maksātspēju. Šādi notiekot enerģijas apmaiņai, ir līdztiesīgākas iespējas visiem apmeklēt nodarbību, kā arī dalībnieki var dažādi vērtēt dažādas nodarbības.

Pieteikties var gan dalībnieki ar priekšzināšanām, gan bez tādām, pilngadīgi.

Jautājumus var uzdot šeit, bet pieteikumu sūtīt uz e-pastu teiksma_ligo@wicca.lv, tad arī pateikšu precīzu adresi.

Uz tikšanos!

Mums jau paliek četri gadiņi :)
Šodien svētki ar jaunu iniciācijas rituālu :)
Esmu tik priecīga :)
Daudz smaidiņu :)
Vārdu papildināšu, bet nemainīšu :)
Basteta man ir pārāk piedzīvojies vārds un arī mana māsa dieve uzstāj, lai to pieņemu, nu, būs man trīs, kas vainas? :)
Rituāls mūsu spēka vietā! :)
Jūtos tiešām kā lielos svētkos, jo pirmo reizi man tiešām ir sajūta, ka šoreiz nav vis kaut kas īpaši jāmaina, jāuzlabo, bet mums jau ir savs kodols, savs spēks, sava pieredze, ar ko jau var sākt ko ļoti nopietnu. Protams, ka tas ir jāpapildina, jāuzlabo un tādā garā, bet mums jau ir ļoti spēcīgas tradīcijas, kas jau pārkāpj slaveno trīs gadu slieksni, esam tiešām vienoti :)
Pēdējo reizi četratā, jo jaunbiedri vēl nav iniciēti, taču uz nākamo dzimšanas dienu jau būs :)
Jā, kopš Jāņiem esmu veltījusi kopai mazāk vērības, bet nu ir spēcīga vēlme atgriezties ierindā un uz Juli jau pilnībā piedalīties organizēšanā un vadībā :)
Murr, piektdien vēl viens skaists rituāls :)
Mīlu, mīlu, mīlu savu Vikkas Raganu kopu :)

Mans oktobris zvīļo Orionīdu zvaigžņu lietū un ietonējas ar sudraba miglu. Redzējām 5, es 4, viņš - 1.
Saulrieta migla bija kas īpašs. Oktobris ir bijis skaists.
Īstākās veļu miglas, arī vakar - Samhainā. Šodien svinēšana :)

Caur asinīm uz mieru, kā saka caur ērkšķiem uz zvaigznēm, es jūs krustīju Aleksandrs un Kardija. Aleksandrs kā no andros un Kardija no kardia, lai mana sirds ir stipra un drosmīga, un lai katrs solis iemieso līdzsvaru.
Pirmie dažāda dzimuma zābaciņi, iepriekš bija tikai brālīši un māsiņas. Šie ēd kājas fatālā negausībā, bet gan jau ievalkāsies.

Tas ir tik absolūti smieklīgi, ka LGBT kopienu pieminot, noteikti kāds uzdirsīs, ka viņam vienalga, ko cilvēks dara savā guļamistabā un vispār tiks pieminēta guļamistaba. Tas ir pilnīgs neloģikas triumfs. Deģeneratīvas domāšanas paraugs. Kāds ir gejs vai lesbiete, vai bi vai trans tikai guļamistabā un tas attiecas tikai uz seksu.
Prātiņ, nenāc mājās, tev te būs bail un pretīgi, kas bez tevis te ir sadarījies.
Patīk vai nē, atbalsta vai nē, bet šādi komentāri, kas ir izplatīti, un kuri parādās it kā normālu, pieskaitāmu cilvēku runās un tekstos, ir pilnīgs neloģikas paraugs. Tāpat kā apgalvojumi, ka dabā (dzīvnieku pasaulē) homoseksuālisma nav, tāpēc tas ir nedabīgs (pilnīgas muļķības, pat atceļot to, ka vai tad mums pēkšņi dabiskums ir vērtība sabiedrībā?). Tāpat kā tas, ka nav monogāmu homo attiecību, ka visi geji ir pedofīli un tamlīdzīgi. Šajā tēmā kaut kā oficiāli cilvēkiem ir atļaut neizmantot smadzenes, atslēgt jebkādu loģiku, ka runa ir par attiecībām - patiesībā visa cīņa ir par tām, par mīlestību, par attiecībām, par bērniem, par draugiem, par darba kolēģiem, jo ar seksu viss ir kārtībā - iet un drāžas, ar ko grib, patiesībā ar seksu problēmu taču nav, ar to guļamistabu.
Pretīgi.

Mūsu ģimenē ir tāda reta parādība, kā kopš aizlaikiem piekopts veļu galds un veļu barošana. Tas bija pārtrūcis, bet neizlaižot nevienu paaudzi, kamēr vēl ir dzīvs pēdējais cilvēks, kas piedalījās pirms tam, es arī tagad taisu veļu galdu, tāpēc ticu, ka tradīcija vēl arvien skaitās nepārtraukta. Ja cilvēce 30 gadus nesvinētu Ziemassvētkus, bet tad atsāktu, kamēr dzīvi tie, kas atceras, kā tas notika, tradīcija jau tāpat būtu nepārtraukta, nu un tad, ka pauze pa vidu.
Tātad, pēdējā ceutrtdienā pirms Mārtiņiem, tas tiek rīkots. Ceturtdienu vakari bija īpaši latviešiem senākos laikos. Laikam tāpēc es gribētu savas sadziedāšanās rīkot ceturtdienās. Vēl aizvien gaidu savas bungas, ko pēdējo reizi solīja uz 15. datumu. Ai, ai... dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet man tiešām gribētos, lai varētu to sākt agrāk, lai jau šeit, Rīgā, uzveidotu kādu bariņu, kam tas interesē, un tad varētu drošāk rīkot ko tādu JP, cerot, ka uz lielākiem pasākumiem kāds arī atbrauks no Rīgas. Pati esmu braukusi ārpus Rīgas, arī citi brauca, galvenais ir iepatikties, tad jau būs. Un es kaut kā paļaujos, ka iepatikšos.
Tāpat man gribētos uzspēlēt bungas pie veļu galda... klusām un maigi. Bet nu, redzēs. Sola, ka noteikti būs, noteikti būs, ļoti ceru, ka tā notiks.
Gribētos kaut vai uz Samhainu... tur man tāpat rituālā būs jāsit bungas, kā gribētos, lai tās būtu manējās.
Kopumā gatavošanās Samhainam notiek. Uz Jāņiem, Mārām un Miķeļiem man kaut kas iesprūda, bet tagad jau jūtos atpakaļ ierindā.
Vispār šis veļu laiks sākās tā mistiski - jau septembra vidū man bija sajūta, ka vārti veras, bet ne uz mirušo, uz mirušo cilvēku pasauli, bet vairāk vispār, arī uz citām pasaulēm. Piemēram, man aktuālo Feju pasauli.
Feju zvaigzni es pārsvētīšu Samhaina naktī. Asiņainais mēness nebija piemērots šim rituālam.
Tagad saikne rodas ne tikai ar fejām un citām pasaulēm, bet arī tradicionāli ar senču pasauli, ar pazemi, kur mīt tā viņu daļa, kas vēl saistīta ar iepriekšējo inkarnāciju, kur mēs - palicēji - varam satikt viņus tādus, lai gan ne gluži tādus, kādi viņa bija šeit, mūsu pasaulē. Redzēju sapnī vecmāmiņu, lai gan visai miglaini atceros, kas tur notika. Vairākas reizes esmu redzējusi to kaķi, kas no aizsaules mani sargā. Piedod, Tincīt, tu nebiji mans pats mīļākais kaķis šajā pasaulē, bet esi kļuvusi man vissvarīgākā no tiem, kas aizsaulē, un šeit lai piedod tie pārējie. Liekas, ka Tincīte mani sargā un nenolaiž no manis ne acu. Viņa ir iemiesojusies vienā no maniem spēka dzīvniekiem, viena viņas daļa, un tas ir dzīvnieks, kas patiesībā nav tieši mans, bet manas skolotājas spēka dzīvnieks, tātad - ļoti grezna būtne.
Viņa ir ļoti, ļoti interesanta. Viņa ir daļa no manas skolotājas, kas dzīvo atsevišķi, man liekas, ka līdzīgi kā dēmoni bija daļa, bet tomēr viens ar cilvēkiem Tumšās matērijas sērijā (iemiesots filmā "Zelta kompass"). Tad viņas sūtīja vienu daļu, lai tā iemiesojas kaķī, kas piedzima man trauku skapītī pirms vairāk kā divdesmit gadiem, un šis kaķis nodzīvoja 14 gadus, pēdējos gadus gan mēs vairs nedzīvojām kopā. Tas bija ellišķīgs dzīvnieciņš, bet es viņu mīlēju. Tagad viņa ir mana draudzene, papildinātā, viedākā veidā, un viņa nāk pie manis sapņos un šamanistiskajos ceļojumos.
Jūtos ļoti nelabi, ka nespēju aiziet uz šamanisma apli vakar, bet nu nekādi... šī slimošana ir jāpārtrauc.
Aizvakar izdarīju svarīgu izvēli, kā uzlabot savu veselību.
Jūtos ļoti, ļoti labi :)

Jāpareklamē.
Izveidota cibas komūna tiem, kas nevienu vai maz, vai daudz, bet tomēr vēl par maz cibā nepazīst. Tādiem, kam liekas, ka visi cits citu zina un tusējas, bet viņu nekur neaicina. Jau notikusi pirmā tikšanās, domājams, ka būs vēl.
Komūna sociāliem cibiņiem, kas vēlas dzīvē iepazīties ar citiem cibiņiem. Dzīve, tas ir tas, kas ārpus cibas un interneta, tā es to domāju.
*

http://klab.lv/community/anonime/

Es visu rītu dziedāju šo dziesmu, kur ir tādi vārdi, neko īpašu neatceros, ka būtu sapņojusi, vai domājusi, ne dzirdējusi šo dziesmu...
Kad izvilku feju kārtīs kārti ar Dievu, Lord of the Forest, sajutu, ka gribētu noslēgt līgumu. Man ir, ko prasīt, bet viņš vēl domā, ko prasīt pretim... protams, nedomā, taču vēl laikam nav laiks...
Tas tik būtu interesanti... ja es to iegūtu.

Šodien man ir sācies otrais rudens.
Rudens dalās divās daļās, tāpat kā pavasaris. Pirmais rudens ir tāds, kurā valda krāsas, smaržas un vēlams, lai ir sauss un saulains. Otrais rudens ir pelēks, lietains, ļoti miglains un vēlams drēgns.
Nu ir sācies otrais.
Pavasaris ir slapjais un šķīdoņa pilnais, un pēc tam ar zaļu zālīti un puķītēm.
Vasara un ziema tik ļoti nedalās, lai gan var sadalīt, ja vajag.
Es domāju, ka pēc nedēļas es jau sākšu gaidīt ziemu.

...jo esmu dažkārt laba, ļoti, ļoti labs cilvēks, tad viņam vajag paņemt acis rokās, kā saka māte, un paskatīties vēlreiz.
Beidziet mani mācīt, kā nebūt sliktajai meitenei, jo es nemaz negribu tāda nebūt.
Es esmu Viss, arī tumšākais Visuma pakaļas caurums, samierinieties. Pašiem būs vieglāk dzīvot :)
Jā, es esmu ragana ar ētikas kodeksu, esmu laba pret dzīvniekiem un dabu, parasti... dažkārt esmu neizmērojamas uzupurēšanās pilna pret cilvēkiem, ar visu savu sirdi un dvēseli gribu palīdzēt klientiem, bet...
Nē taču, tā visa ir patiesība, es esmu iemiesota mīlestība.
Un tāpat es esmu suņanagla pakaļā.
Un man tas PATĪK.
Un kas man nepatīk, man nepatīk, ka man māca būt labākai, jo es nemaz negribu būt labāka, es neesmu new age pūdelis, es esmu riktīga RAGANA.
No sirds balta, no sirds melna.

Vīramāte veidos maija koka deju bērniem kaut kādos svētkos. Melsa kaut ko par folkloras mantojumu, nelikās, ka saprata, ka tas nav latviešu mantojums.
Tagad nekā neteicu, bet pēc pasākuma būs jāpajautā nevainīgā balstiņā: "Kā bērniņiem patika dejot ap kosmiskā diņķa simbolu un ko vecāki teica par šo nelatvisko tradīciju latviešu svētkos..?".
Eh, kā cilvēki mēdz darīt lietas, ne sūda nesaprotot, ko dara, neizprotot ne jēgu, ne vēsturi, ne enerģētiku...
Protams, ka nekas ļauns viņiem nenotiks veicot oktobrī, veļu laikā pavasara svētku un kāzu (jaunākās tradīcijās) deju ap kosmisko fallu. Tikai jēga..? Nu jā, smuki, jautri.
Cik cilvēki var būt sekli... gan jau es arī kaut ko tādu daru :D

Tikai kosmiskās mātes klēpī viņš sadziedēsies.
Herņa, nu kas tas par sviestu???
15. mēness dienā, nu labi, iekrīt negatīvajā zīmē, bet ko TIK? Veļu laiks? Veļiem kaut kāds oktoberfests tikko beidzies, visi pohaini un ļauni?
Šitādi pilnmēneši bieži negadās. Enerģijas daudz, bet visa tāda indes pilna. Velk tikai uz kašķi, uz traģēdiju, uz depresiju un psihozēm.
Veļu laika pilnmēness - tam "būtu jābūt" skaistam un spēcīgam... ņi huja!
Iesvētīju savu heptagrammu - feju zvaigzni, no rīta pamostos ar strutaino angīnu pēc nakts, kas pavadīta šaušelīgos murgos. Še tev fejas, še tev spīdīgas laumiņas, še tev feju zvaigzne, visa nākamā diena ar ārstiem, kašķiem, un nākamā nakts - ar pilnīgi debīlu strīdu, nejēdzīgiem aizvainojumiem un no pakaļas izzīstām drāmām.
Kas nogāja greizi? Kur es tā sajājos ar nepareizajām veļu enerģijām???
Vēl arvien tas nebeidzas, un ne tikai man, citi novērojuši šito tāpat kā es. Visi nē, bet ir, kam tikpat smagi.
Es jūtos piedrāzta, piekrāpta un nelaimīga, un nogurusi, un murgu pilna, un man ir bezmiega delīrijs un pēckašķa nogurums.
Bļe...
Vieglāk palika no šitās tirādes. Ir reizes, kad nevar visu pateikt cenzētos vārdos, dažreiz ir tieši tā, kā es tagad saku.
Man sāp kakls, es nevaru norīt neko vairāk par siltu ūdeni bez mežonīgām sāpēm, es neesmu gulējusi, man sāp sieviešu ķidas pēc mēnešreižu seksa (tas arī vēl piemetās, bet nevar būt cēlonis), man ir ļaunas aizdomas un nelabas priekšnojautas, un es sapnī ēdu embriju pa taisno no uzšķērstas dzemdes.
Un man ir sametušās pilnmēness pumpas.
Es jūs visus IENĪSTU!!!!
Da ejiet jūs visi ar puķītēm un taurenīšiem!!!!!

Un bungas tomēr būs :) Bungas ir rudens instruments :) Tāpat kā pūšamie - pavasara, stīgu - ziemas, bet taustiņu - vasaras. Mana interpretācija, protams...
Mans laiks gadā ir pašā plaukumā. Persefone jau ir sagūstīta un dus Hadesa skavās. Pasaule mirst vēl pagaidām ļoti lēni.
Koki mirst caur otro ziedēšanu... To nāve ir krāšņa un krāsaina. Visskaistāk mirst mežvīns, savā violeti sarkanajā kvēlē.
*
Šodien palikušas vēl divas lielās rudens lietas, kas jāpaveic. Gājiens pa mežu konkrētā rudens maršrutā un manas Mājas apciemojums... Gan.

Jā, mani nenovērtē. To, ko es daru, nenovērtē. Taču es vienmēr esmu gribējusi būt stipra, cik vien varu, jo tāpat es varu maz, bet vismaz es varu iet uz priekšu arī bez tā novērtējuma. Varu un eju.

Izjutu to, ko ļoti sen nebiju jutusi. Kā ir skatīties ugunī, ilgi, ilgi... kā ir, kad var sadedzināt politisko reklāmu un tā dod labumu, nevis tā ir jāizmet, lai piesārņotu pasauli. Izrāvu dārzā burkānu, ko, tiesa, nebiju audzējusi, bet izrāvu no zemes pati, apgriezu tam sprandu (tā saucu lakstu noplēšanu, jo to daru ar griešanas kustību), izvārīju zupā. Noplūcu no ābeles ābolu, apdziedāju, iemetu ugunī ar maģisku mērķi, nostrādāja. Elpoju tīru gaisu, skatījos laternu netraucētos saulrietos un zvaigznēs. Bridu pa nopļautu lauku, pieskāros melnai zemei, noplūcu ūdenspiparmētru un liku tējā. Savācu pušķi nokaltušu augu, dadžu, ušņu, smilgu, un tajā visā - trīs kviešu vārpas (rudzu neatradu) un viens pavisam nenokaltis, dzīvs, zils ziediņš. Kā jauns sākums visā mirušajā. Arī to uzdāvināju Dievei viņas Persefones veidolā - sadedzināju krāsnī.
Nekas no tā nav mans, bet tas bija tik dzīvi. Tā ir dzīve. Tā ir īsta dzīve, dzīvība.
Tas palīdzēja vēlreiz saprast, ka pašai sava zeme, pašai savs pavards ar īstu uguni ir simtkārt vērtīgāk par visu, ko man var dot Rīga. Žēl, ka nesanāk apvienot... jo senāk sanāca, bet tādas iespējas man vairs nav.
Nekas. Es zinu, kas man ir svarīgāks.

Pateicu klientei, ka atbildēšu, kad beigsies plosts. Kur man galva bija..?
Tagad tik ies vaļā... protams, ka tas nonāks neta plašumos.
Bet man tajā brīdī bija viss po.
Protams, ka man nav nekāda plosta, es vienkārši dzēru šonakt, tas arī viss, bet VOT vajadzēja man tā pateikt dzēruma bezmiegā.
Mana karjera ir galā.
Ne sūda, es esmu pārāk izcila.