teiksma_ragana


Post a comment

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Pavadīju laiku derīgi
Izjutu to, ko ļoti sen nebiju jutusi. Kā ir skatīties ugunī, ilgi, ilgi... kā ir, kad var sadedzināt politisko reklāmu un tā dod labumu, nevis tā ir jāizmet, lai piesārņotu pasauli. Izrāvu dārzā burkānu, ko, tiesa, nebiju audzējusi, bet izrāvu no zemes pati, apgriezu tam sprandu (tā saucu lakstu noplēšanu, jo to daru ar griešanas kustību), izvārīju zupā. Noplūcu no ābeles ābolu, apdziedāju, iemetu ugunī ar maģisku mērķi, nostrādāja. Elpoju tīru gaisu, skatījos laternu netraucētos saulrietos un zvaigznēs. Bridu pa nopļautu lauku, pieskāros melnai zemei, noplūcu ūdenspiparmētru un liku tējā. Savācu pušķi nokaltušu augu, dadžu, ušņu, smilgu, un tajā visā - trīs kviešu vārpas (rudzu neatradu) un viens pavisam nenokaltis, dzīvs, zils ziediņš. Kā jauns sākums visā mirušajā. Arī to uzdāvināju Dievei viņas Persefones veidolā - sadedzināju krāsnī.
Nekas no tā nav mans, bet tas bija tik dzīvi. Tā ir dzīve. Tā ir īsta dzīve, dzīvība.
Tas palīdzēja vēlreiz saprast, ka pašai sava zeme, pašai savs pavards ar īstu uguni ir simtkārt vērtīgāk par visu, ko man var dot Rīga. Žēl, ka nesanāk apvienot... jo senāk sanāca, bet tādas iespējas man vairs nav.
Nekas. Es zinu, kas man ir svarīgāks.
* * *

Read Comments

* * *

Reply to this entry:

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: