teiksma_ragana

Redzēju kokus iekrāsojamies asiņu krāsā. Nekad nebiju vēl redzējusi tik ļoti sarkanu un košu saulrietu. Priežu stumbri un sniegs to galotnēs kļuva pilnīgi sarkans, tumši asinssarkans. Tas bija kaut kas neaptverami maģisks, mītisks... un tad, kad saule norietēja aiz ezera, debesīs pacēlās nevis rozīgs vai oranžīgs, bet spilgti, spilgti sarkans stabs vismaz piecu sauļu augstumā.
Baltais sniegs un sarkanā gaisma bija kaut kas svēts un neaprakstāms.
Tādu brīžu dēļ ir vērts dzīvot!

Visas šīs brīvdienas laukos, kopš ir sniegs, es ieelpoju sniegu tik dziļi, lai tas piekļūtu visiem manas būtības nostūrīšiem un darītu tos tīrus un svaigus. Es gribētu atkal spēt iet šamaniskajā ceļojumā un satikt Sniega garu. Gan jau es to atkal spēšu. Mana spēka haizivs priecīga peld cauri ledum un murrā man uz pleca, auksta kā ledus gabaliņš.
Rīta vai rieta zeltainā saule uz apsnigušām eglītēm - tie ir īstie Ziemassvētki. Tāpat kā silta ieritināšanās ar sev mīļajiem zem segas.

Šoreiz saulgriežu punkts gandrīz, gandrīz sakrīt ar jaunu mēnesi, burvīgs punkts, kurā sākt visu no sākuma.
Saulgriežu nometne bija galīgas traģēdijas apdvesta, jo lielai daļai dalībnieku bija kādas nelaimes vai ilgāki negatīvie periodi, bet viss izvērtās ļoti jauki.
Lai notiek, lai sākas jauns! Man to tik ļoti, ļoti vajag.

Lielajam notikumam - Jēkabpilī pavadīt piecas dienas :)
Murr, Marrg :)
Tāpat gatavojos Ziemassvētku nometnei ar Vikkas biedriem :)
Skaisti, kaut tikai sniegs būtu :)
Labs garastāvoklis :)
Labi strādājās, ir klienti :)

Mūsu grupai ir vairāki sekotāji, kas laikam vēlas lasīt par to, ko mēs darām, lai izlemtu, vai pievienoties, bet tā tas neiet cauri. Vai nu lec uz galvas iekšā, vai nekā. Visas diskusijas notiek zem atslēgas. Šodien notika ļoti jauka un interesanta tikšanās, 4. pēc skaita, un būs vēl. Tā ka ziniet, ka pie mums tiešām kaut kas notiek, bet to uzzināt var tikai pievienojoties, nevis lūrot pa gabalu :)

Šito 15. decembrī es vēl nezināju :) Kvantu pāreja vai kas tur tāds, ja? Forši :)
Vienmēr ir interesanti skatīties, kā tie datumi tiek tikai pārcelti un pārcelti uz priekšu, un kā citi atkal izliekas, ka nekam tādam jau nebija jānotiek, ko visi pamana, bet gan tikai izredzētie, un viņiem viss esot noticis :D Tiesa, pēc tam tas viss tā smuki noklust un ir pa vecam, un nekādas kvantu pārejas nav pienākušas.
Šī ticība lēcienveida evolūcijai mani vienmēr uzjautrina.

Ir viena problēma, kas liek cilvēkiem radīt visādas nedabiskas sistēmas, reliģijas un vispār cīnīties pēc izskaidrojuma - viņi nez kāpēc domā, ka Dievs ir "labs", ka pastāv kaut kāds absolūtais "labums". Tas uzreiz liek cilvēkus dalīt labajos un sliktajos, un kādu apsūdzēt ļaunumā un pretmetībā Dievam, kas ir labais un mīlestība. Tad ir jāizcīna sūri teodīcejas kari un jāmeklē pamatojums, kā var būt ļaunums un ciešanas, ja pastāv perfektā labā realitāte un labais Dievs.
Pieņemiet, ka pasaule ir tāda, kāda ir, jo Dievs ir tāds, kā pasaule. Uzreiz atkrīt visas šāda veida problēmas, neviens cilvēks nav jālamā par tumsas vai reptīlisko dvēseli, visi kļūst vienlīdzīgi un var turēties pie augstākā labuma - harmonijas starp tumsu un gaismu, labo un slikto un visiem pretmetiem. Dievs radīja šo pasauli pēc sava ģīmja un līdzības, tāpēc Dievs ir tieši tikpat labs vai slikts, kā pasaule.
Tikai mans viedoklis, bet šāds uzskats izbeidz ļoti daudz problēmu, kā arī nojauc robežas starp cilvēkiem, ko visādi pārgaismotie ezotēriķi mēģina izveidot, dalot labajos un sliktajos.
Harmonijat- tas ir tad, kad visiem ir maksimāli labi, ņemot vērā citu intereses. Neviens tādā veidā nevar dabūt visu, jo vajadzības un vēlmes ir ļoti dažādas, katrs velk uz savu pusi, taču neviens arī nepaliek bešā. Pēc tādas harmonijas es tiecos.

Ar nekrāsaino ekrānu, vecs, nobružāts, vienalga, bet lai var pazvanīt un sms nosūtīt.
Kādam tak noteikti mētājas mājās, ko pa lēto gribētu pārdod? Un es domāju tiešām pa ļoti lēto...

Ja kāda feja vai dievība ir ieinteresēta manī, ja tā vēlas pievērst manu uzmanību, nenesiet man dārgas mantiņas un pat ne skaistus tērpus. Uzdāviniet man dziedamo balsi un es tiešām būšu pateicīga. Lai iegūtu brīnišķīgu balsi es būtu gatava un tik ļoti daudz ko... ne gluži pārdot dvēseli, bet... nu, daudz ko.

Gribētos atsākt pasniegt gan balto maģiju, gan arī uztaisīt vēlreiz Dievietes semināru un vēl visu ko.
Tāpat gribētos arī uztaisīt interešu grupiņu Feju kāršu apgūšanai.
Un vispār vēl un vēl visu ko gribas vadīt.
Jēkabpilī nu gan nebūs tik viegli...
Taču varbūt, ka vajadzētu tomēr arī bez bungām taisīt sadziedāšanās? Eh... briesmīgi. Tā gribējās ar bungām.
Uzdāviniet man šamaņu bungas!!! Jo nopirkt es nevaru :(
Eh.
Bet vispār jādarbojas.

Sniegs ir svētums un tīrība. Kaut kas zemīgs, realitātei piederošs, bet reizē no augstākām dimensijām. Kaut kas tāds, ko zeme aptraipa, nevis baro vai kas baro viņu. Sniegs nepiedalās nekur, nekādās apritēs, tas ir nemainīs, mainīgums to tikai sabojā, jo tas ir ideāls. Tas ir dīvaini, ka man tas tik ļoti patīk, jo patiesībā sniegs ir pretstats visam, kas man visvairāk tīkams.

Jauki, ka cilvēki arī komentē un jautā, un vispār nav stīvi un formāli. Ir jauki :) Divas gan šodien nebija, bet, cerams, ka būs nākamreiz. Šo man tiešām patīk darīt, šo es labprāt darītu vairāk.

Tā ir tāda neparasta sajūta, ka pēc pirmā sniega vairs nekas nav tā, kā bija iepriekš. Man pienācis sava veida Jaunais gads. Tas, kas bieži citiem ir pavasaris. Atmoda, vieglums, it kā būtu nomests kas smags, jauna, svaiga elpa, miers...
Šis pirmā īstā sniega svaigums ir svētki un svētums.
Ziema, mana mīļā, es dodos tevī ar mirdzošām acīm!

Kādam, kas ir Viss?
Viņai nekā nevajag...
Bet ko lai daru es, kam sirds plīst pušu aiz pateicības jūtām? Jums kādreiz ir gribējies pasniegt dāvanu Dievam? Ko jūs darījāt? Viņai viss jau ir... Jocīgi. Pateicība ir sirdī pēdējā laikā tik liela, ka prasās kā īpaša.

Šodien domāju par to, kā vecums sadala cilvēkus divās ļoti nevienādās daļās. Divos Dievietes dilstošā mēness aspektos - Vecenē un Viedajā sievā.
Vecene - tā ir sieviete, kas ir nogurusi, un viņa tāpēc vairs nespēj ieklausīties otrā. Tā ir sieviete, kas izliekas, ka tevī klausās, bet, nenogaidījusi, kamēr tu beidz (pat tad, ja nerunā gari), sāk tērgāt kaut ko par kaķīšiem, laikapstākļiem vai arī vēl nejaukāk - par savām lietām. Tas nemaz nenozīmē, ka viņa būtu kļuvusi neieinteresēta vai dumja. Tie ir blakusprodukti. Patiesībā viņa ir ļoti nogurusi. Ieklausīties otrā un izprast viņa viedokli, viņa sāpes un priekus, tas ir grūti. Tāpēc veci cilvēki bieži skatās un klausās tevī ar tukšu skatienu, un tad tik atkal maļ savu. Viņi ir noguruši iedziļināties. Par sevi un savām lietām viņi var stāstīt ļoti ilgi un interesanti, pat ļoti dziļi, par pagātni viņi runā fantastiski, tur nāk ārā gudrība, bet viņi vairs nespēj pārkāpt pāri sev. Viņi ir palikuši tur, kur ir vieglāk, sevī. Vecene tev jautās, iesākot teikumu ar pieklājīgu "kā tu domā?", "kā tev ir?", bet tad, nenogaidījusi atbildi, spers vaļā to kā viņai ir, kā viņa domā, un neteikšu, ka tas noteikti būs kaut kas nevērtīgs, nē, varbūt pat ļoti vērtīgs, bet viņa tevi vairs nedzirdēs. Viņa nespēj uzņemt kaut ko jaunu.
Viedā sieva ir tā, kura ilgi, ilgi klausās, un tad pasaka trīs vieduma pilnus vārdus, kas tev atklāj gluži jaunu pasauli. Viedā sieva nav nogurusi, tieši tas viņu atšķir. Viņa klausās un skatās, un iedziļinās visā, kas ir apkārt. Viņa nepadodas un neieiet tikai sevī. Viedā sieva nerunā tik daudz, kā Vecene, bet viņas vārdiem ir svars.
Daudz par to domāju. Ir cilvēki, kas kļūst par Vecenēm jau pēc 40. Nedzird un neredz tevi, tikai maļ un maļ savu, jo vairs nemāk klausīties un uztvert. Tā ir viena ļoti fundamentāla un svarīga atšķirība...

Jūtu alkas pēc Ragainā Dieva.
Nāc manā dzīvē!
Nāc manī!
*
He will call you out,
Make you swet,
Give you a blessing
That you'll never forget.
S.J.Tucker.
*
Jā, dari tā ar mani!