Redzēju kokus iekrāsojamies asiņu krāsā. Nekad nebiju vēl redzējusi tik ļoti sarkanu un košu saulrietu. Priežu stumbri un sniegs to galotnēs kļuva pilnīgi sarkans, tumši asinssarkans. Tas bija kaut kas neaptverami maģisks, mītisks... un tad, kad saule norietēja aiz ezera, debesīs pacēlās nevis rozīgs vai oranžīgs, bet spilgti, spilgti sarkans stabs vismaz piecu sauļu augstumā.
Baltais sniegs un sarkanā gaisma bija kaut kas svēts un neaprakstāms.
Tādu brīžu dēļ ir vērts dzīvot!
Baltais sniegs un sarkanā gaisma bija kaut kas svēts un neaprakstāms.
Tādu brīžu dēļ ir vērts dzīvot!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}