Renatus

Es sveicinu tevi,
Tu siltais spožums, Tu baltā dienas gaisma!
Es sveicinu tevi, ak saule, saule!
Ne mākoņi tevi
Man skaudīgi aizsedza,
Ne rudens slapjās miglās
Dzisa tavs mirdzums,-
Tā bija nāve,
Kas savu melnzilo segu
Starp tevi un mani
Vilkuse tika,
Tā bija nāves vara,
Kas manu muti
Saistīja stingumā mēmā.

Nu dzīvoju atkal!
Un pukstošu sirdi!
Lūkojos nākotnes
Rožainās tālēs.

Cerība, cerība,
Kā tu man krūtis
Dari tik vieglas,
Kā tu man kājas
Vilini staigāt
Pa gaišiem oļu ceļiem,
Kas, apšu birzēm
Un ozolu milžiem
Iedami garām,
Noved pie tīkami
Uzkoptām sētām.
Kā es tad atkal
Elpošu kāri
Ziedošu rudzu
Saldnējo smaržu,
Kā es tad spirgšu
Pļavu rītrasas
Vēsumā skaidrā.

Spēki man ronas,
Zudušie spēki!
Pa visām dzīslām
Samanu briestam
Straujo dzīvību,
Un līdz ar viņu
Aug mūžīgā griba uz dzīvi.
Dieva pasaule,
Cik skaista tu esi!
Raibā dzīve,
Cik tu man mīļa!
Kā tava liesma
Kvēlo iekš manis,
Kā viņas versme
Tiecas augšup
Uz neapzināmiem augstumiem!
Gluži aizgrābta
Ir mana dvēsele,
Līdz malai pildīta
Svētlaimības
Kā kristāla trauks
Ar mirdzošu dzeltanu vīnu.

Skaistā dzīve,
Es sajūtu tevi
Divkārt iekš sevis
Un iz šī pilnuma pārmēra
Paceļu gavilēs roku
Un zvēru:
Šķīstā uguns,
Kas deg bez dūmiem
Spulgi un karsti,
Kā tā tur augšā,
Būs manas cenšanās
Vienīgais paraugs!

Es sveicinu tevi,
Tu baltā dienas gaisma,
Es piegriežu tev savu vaigu,
Tumsības mācēja,
Svētības nesēja saule!