Nav viegli
Tūliņ, tūliņ sāksies augstskola. Daudz kas mainīsies, daudz kas jau ir mainījies. Un es jūtu, ka arī man ir jāmainās. Es gribu būt pieaugušāks, atbildīgāks, labāks. Plika priecāšanās mani nekad nav aizrāvusi, dzeršana vēl jo vairāk. Laika nosišana, slaistīšanās. Gribu no tā visa attālināties.
Ko vēl es gribu? Iemācīties dejot valsi, iemācīties daudz dažādas latviešu dziesmas tā, lai varētu bliezt uz velna paraušanu. Tas nekas, ka dziedāt nemāku. Un to man palīdzēs iegūt korporācija. Ļoti laba vieta. Bet prasa daudz laika, junioriem esot jābūt īpaši aktīviem dažādos pasākumos, lai parādītu sevi un korporāciju no labākās puses.
Mans sapnis dejot dziesmu un deju svētkos arī ir rokas stiepiena attālumā, tikai jāvelta tam pāris vakari nedēļā. Un jābrauc uz koncertiem, jo tas ir tas, ko deju kolektīvi dara.
Ko tas viss nozīmē? To, ka man ir jāattālinās no frisbija. Uz visām pusēm paspēt nevar. Kaut kas ir jāupurē, un es esmu izvēlējies frisbiju. Jā, tieši tā, Taureni, lamājies, sit, nerunā ar mani, bet tā nu tas ir. Man patīk frisbijs, ļoti patīk, bet tas ir kā vaļasprieks. Es neesmu gatavs to pacelt gandrīz vai profesionālā līmenī. Domāju, ka tu to jau nojauti.
Un tā sākas jauns dzīves posms. Bailīgi.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: