Absurds ar domu
Es slikti ietekmējot Vari. Tā saka Maija ar dusmīgu skatu. Bet Varis tikai guļot un guļot, un skaitot mākoņus. Sapņotājs un sliņķis. Un pie tā visa vainīgs esot es, jo es nelasot grāmatas, un pat Nezinītis par mani kaunoties, bet Sīpoliņš un meistars Vīnodziņš kaļot plānus manis pārmācīšanai. Es redzu, ka viņa pati vēl cer uz manu uzkāpšanu stikla kalnā, bet trīs kraukļi draudīgi riņķo virs manas galvas tā, ka man šermuļi pār kauliem skrien. Dīkdienis ir un paliek dīkdienis, kam svarīgākais ir tikai viņš pats un vēl tās zvaigznes. Jā, kaut vai uz mēnesi! Bet Nezinītis ir dusmīgs, viņš man negrib palīdzēt.
Vāāāi, kas būs tad, kad kabatā vairs nebūs neviena vērdiņa? Ja nebūs vairs ne balti, ne melni, ne zilizaļi un raibie? Vai tad būs pašam jātaisa? Un jāgudro, jāprāto, jākasa aiz auss kā skolā un mājās pie sacerējumiem? Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko! Ja nebūs vairs kur pagrābties un dziedāt bezrūpības dziesmas? Nekritīs vairs klēpī nekas. Būs vien jāceļas un kaut kas jāmālē, īstās krāsas jāmeklē.