Viss, kas man ir paticis šajos divos gados ir Eduarda Veidenbauma dzeja un arī tautiskais romantisms, kas gan vairāk ir pamatskolas. Bet citādi - mani no tā vise nekas vairāk neinteresē. Klasika vai ne klasika, bet tie ir murgi.
Un kas būs pēc 50, 100 gadiem? Arī visu to pašu lasīs bērni? Un kā tad ar mūsdienu rakstniekiem? Kaut gan šaubos, vai viņi ir labāki par visu iepriekšējo.
Pēdējos darbus visus esmu izlasījis, bet iekšā ir tāds riebums pret to, ka negribās vispār domāt un kaut ko rakstīt tajā nolādētajā domrakstā. Pamatskolā arī "Darba lapās" jautājums - "Ko tu domā par šo dzejoli?". Būtu pēc mana prāta, uzrakstītu tā: "neko nedomāju". Un tā ir arī tagad, jo tas viss man ir vienkārši pie kājas.