Es saprotu, kāpēc Tu saki, ka tas ir jauki. Tiešām.
Bet tā jau ir tikai tāda pati atkarība, kā visas citas, arī tās, ko nesaucam par aktarībām. Faktiski viss, kas cilvēku ikdienā kļūst par rituālu - turklāt tādu, par kruu domājam vai ticam, ka tas mūsu dzīvi padara labāku - ir atkarība. Fotografēšana, vegānisms, vegānu ap**ršana internetā, fen šui, numeroloģija. Man šķiet, ka visu šo lietu atņemšana daudzu indivīdu dzīvēs, notrigerotu tos pašus smadzeņu centrus, kurus alkohola atņemšana dzērājam. Un es te nemaz nemanu feisīti, twateri vai simtgramnieku, ja.
Vienīgā pamanāmā atšķirība ir fiziskie, ar saindēšanos saistītie simptomi - bet tas diez vai definē atkarību, jo tos var dabūt arī no citām lietām. Komplektā ar saindēšanos.
Mana teorija, skatoties uz jaunajām māmiņām, kas atmet sociālo un nesociālo pīpdzeršanu, saka, ka visa liet air prioritātēs. Atkarīgam cilvēkam vienkārši nav augstākas prioritātes. Un tad, kad tāda ienāk, rodas atkarība no tās. Jā, arī bērns ir sava veida atkarība, kam tiek pakārtota dzīve, kura labā tiek upurēti citi hobija un atkarības. ne vienmēr, bet bieži. Tur viss atkarīgs no prioritāšu secības.
Nu pasaki, ka šitik tālu aizdomājies, nenāk vēlme piedzerties? :D