Viņu kļūda ir tā, ka viņi paši domā, ka grib uzrakstīt grāmatu. Vai dzejoli.
Viņi patiesībā grib, lai to grāmatu pirktu. Lai viņus intervētu un honorārs par grāmatu nosegtu vismaz februāra maksājumu par apkuri. Lai laiku pa laikam kāds sevišķi asprātīgs un oriģināls paziņa, piektdienas naktī pulksten trijos, mīnus sešpadsmit grādu salā vienā kreklā pīpējot pie kroga, jau trešo reizi teiktu, ka, ja reiz pēc piecdesmit nokrāsām uzņēma filmu, tad nu točno pēc tavas grāmatas vajag, vecais - tu tikai nemīz.
Viņi negrib uzrakstīt dzejoli. Viņi grib lai pusaudži to pārsūtītu viens otram, kāda maigāka dvēsele to lasot nobirdinātu asaru. Vislabāk, protams, būtu, ja dzejoli aizliegtu. Ja ne visur, tad vismaz Krievijā. Vai Latvijā. Nē, ne jau tādu mēslu ar četriem bļeģ septiņās atskaņās, nē - nu tādu, aktuālu, pārlaicīgu, par konfliktiem starp valstīm un paaudzēm, par to neizbēgamību.
Viņi neredz un nesajūt procesu. Viņiem nav ne jausmas, cik mokoši ir katru dienu mosties un iet gulēt ar uzmācīgu ideju par rakstīšanu, kas neatstājas, kamēr neesi uzrakstījis. Un, kad esi uzrakstījis, dabū vilties, jo, izrādās, vairāk par 6 rindkopām tā ideja nudien neprasa, bet bezmiega naktīs taču likās, ka sižeta tur vismaz triloģijai pietiek.
Es? Es jau neesmu tāds kā viņi. Es gribētu uzņemt bildi, jā. Es gribētu būt fotogrāfs un fotografēt tikai mākslu. Nu, melnbaltu. Kailas sievietes, jā. Tā taču ir māksla.