Ja tā ir pašas griba, tad prieks. Galvenais lai sabiedrība nesāk kādā brīdī nosodīt bērnus (un viņu vecākus), kam patīk šūt, gatavot, un lelles.
Kaut kur lasīju - aizgāju ciemos, a tur meita vienas lelles, fui tumsoņas - nu, īss atrefere'jums. ka tik ne tpat cibā. Te nu jautājums - a kā dārgā autore zina, ka meitenei genuinely neriebjas tanki, mašīnas un kanterstraiks? Ka lelles nav tas, kas viņai patīk?

Visam divas puses. Bet man arī škrobe, ka pamatskolā bija tikai 1 (!!!) nodarbība par ēst gatavošanu. Aizbraucu uz Rīgu, lāgā olu izvārīt nemācēdams. I neko, ja neskaita mīklas, kas man spītīgi nerūgst, tāpēc jāpērk gatavas, pārējais sanāk ok.