Kapi
Savulaik bērnībā mums, bērneļiem, dikti patika kādu apglabāt. Visādas bites, kamenes, sabrauktās vardes, pīļu vai vistu galvas, jo katrai mājai uz manas ielas bija pa kāda kūts ar mājputnu baru tanī, un attiecīgi tie putni tika kauti, nocērtot galvu.
Lielisks grābiens šķita, ja atrada kādu zvirbulēnu vai pat jau sastingušu kaķi.
Nu tad bērējām uz vella paraušanu. :) Tas bija liels notikums un likās baigi cool. Nu nez.

Atcerējāmies to abas ar māsu, kad viņas sīkā meita ķiķinādama skraidīja pa kapiem un par katru cenu gribēja pastaigāt pa kāpnītem, kas ved uz svešu ģimeņu atdusas vietām.
Viņai bija acīmredzami jautri un interesanti - tādi plašumi, daudz cilvēku! :)