striidi un kasiiklji
Dažas dienas atpakaļ sakasījos ar vienu man mīļu puiku. :) Sīkais, bet tomēr. Sākās viss ļoti feini - piezvana man naktī pl. 2 un saka, lai taisos, jo pēc 5 min būšot klāt. Ok, ja būs, tad būs. 5 min cauri, zvanu atpakaļ - kur jūs esat? - pie manas mājas tukšs! Izrādās - braukuši uz manu darbu un tur arī apstājušies. :) Es tikko kā no dušas izlīdis un ar slapjiem matiem, bet gaidu.
Sagaidīju ne tikai viņus pašus, bet arī nevajadzīgus telefona zvanus no viņiem. Tas tur tā...
Izgāju ārā, nopriecājos par atbraucējiem, iesēžamies mašīnā un tā sāk braukt. Nu tā normāli - uzņem ātrumu utt. Prasu - uz kurieni braucam? - kā kur - uz Rīgu! Manim uztraukums klāt - sak, man māja jaaaizslēdz, māte mani nositīs, jo šī nemaz nezina, ka es kur dodos, un nākamajā dienā man uz darbu.
Nelaiž mani ārā, ka ne traks! Es sāku bļaut, ka man VAJAG! ... bet neviens mani nedzirdēja, visiem bija pie kājas... Bēdīgi...
Es sapūtos (pēdējā laikā tomēr atļaujos tā darīt... heh!) un pie Sēnītes, labi zinādama, ka tur ir apvedceļš, uzprasīju piktā balsii - vai vēljoprojām vēlas ar mani braukt uz Rīgu. Mans mīļais putniņš aukstā balsī pieteica šoferim, lai brauc apkārt un ved mani uz mājām.
(Protams, ja būtu teikusi es, neviens nekur negrieztos un neklausītos, ko tā vecā tante saka...)
Tikai atpakaļceļā iedomājos, ka varēju to konfliktu un dusmas vērst savādāk, piem., uzprasīt piezvanīt manai mātei, lai aizslēdz visu visu un neuztraucas par mani.
Bet vanadzēns visu jau bija izlēmis...
Nolāpīts! Man tik tiešām rūp mana ģimene, es zinu, kas notika pērngad manā pilsētas pusē, es negribu, lai tas notiek arī ar mums!!!!
Un, ja draugi (nu, vismaz tā saucamie) neievēro tavu lūgumu, prasību un tml. par ko tik privātu, un viņiem esi pofig, tad.... tad tie nav cilvēki, ar kuriem vēlos tikties. Parunāt ok, bet ne uzticēties.

Kopumā runājot, man ir pagalam sūdīgi ar diplomātiju. Tagad viss ir cauri ar to kompāniju.
Vai man ir žēl? - Jā, ir, bet es zinu, ka man bija taisnība. Tikai veids, kā to pasniegt, varēja būt savādāks.