3. Verdzenes apmācība. Pirmā diena.

Diānu pamodināja skaļa dauzīšana pa būra restēm. Likās, ka viņa nemaz nav gulējusi. Sargi bija piespieduši viņu nomesties ceļos, ierāpot mazā būrī un piespiest seju pie zemes. Tad sargi sabāza un nostiprināja būrī vairākus dzelzs stieņus virs viņas kakla un potītēm, aiz ceļiem un zem vidukļa, nofiksējot viņas ķermeni ārkārtīgi neērtā stāvoklī. Diāna bija ļoti nogurusi, bet neērtā poza un satraukums neļāva viņai aizmigt. Raudāšana nepalīdzēja. Pagāja vairākas stundas - Diānai likās, ka vesela mūžība - līdz pārgurums uzvarēja un viņa iemiga.

Metāla stieņa dārdināšana pret būra režģiem, skaļa pati par sevi, kopā ar tās izsaukto stieņu vibrāciju, atgrieza Diānas apziņu. Divi jauni sargi izvilka stieņus no būra un atvēra durvis. "Ārā, verdzene", nokomandēja gadus četrdesmit veca stalta sieviete. Diāna mēģināja pakustēties, bet bija pārāk stīva.

"Kusties, kuce!" atskanēja komanda, ko šoriez pastiprināja jātnieka pletnes sitiens pa Diānas dibenu. Diāna arvien nespēja pakustēties un pavēlniece lika palīgiem izdabūt verdzeni no būra, bet nevilkt pa zemi. Būri pagrieza tā, ka durtiņas bija augšpusē un sargi pacēla Diānu aiz kājām. Vīrieši nostādīja viņu pavēlnieces priekšā, bet Diānas kājas vēl neklausīja un viņi turēja sievieti aiz rokām.

Pavēlniece sagrāba Diānu aiz zoda, pacēla un uzkliedza: "Tu stulbā sīkā peža, tu to sauc par paklausību?! Ja tu tā izpildītu Pavēlnieka viesu komandas, tad tagad viens no taviem bērniem jau būtu cisternā ar izsalkušiem tārpiem! Nesaprotu, kam vajadzīgs tāds kaulu kambaris kā tu, bet kad tev liks kustēties, tu kustēsies un ātri! Man ir nepateicīgs uzdevums iemācīt tev darīt to, ko tev liek un tad, kad tev liek, un tu mani neapkaunosi ar tādu uzvedību!"

Pavēlniece pagriezās un devās uz blakus telpu, likdama vīriem vest šurp „dusošo ķēmu”. Kad viņi nonāca istabā, Diānu piesēja pie kādas šūpolēm līdzīgas ietaises viena gala un iegremdēja ļoti auksta ūdens baseinā. Ledainais ūdens un bailes no noslīkšanas pilnībā pamodināja Diānu. Viņa nebija zem ūdens sevišķi ilgi, bet, lai kā centās, nespēja pacelt galvu virs ūdens; Diāna augošā panikā skatījās uz pavēlnieci, kas vienaldzīgi vēroja viņas locīšanos. Pēc viņas rokas mājiena dēli pacēla, tā ka Diānas galva pacēlās virs ūdens. Sievietei kampjot gaisu, pavēlniece piezīmēja: „Nu re, tagad jau esi daudz žirgtāka” un iegremdēja viņu atkal tik ātri, ka Diāna ierāva ūdeni gaisa vietā. Kad viņa nākamreiz parādījās virs ūdens, Diānai vajadzēja izklepot ūdeni, pirms viņa spēja ieelpot.

„Lai tevi nomazgātu, ar aukstu ūdeni nepietiks”, teica pavēlniece un dēlis tika pagriezts tā, ka Diāna tagad atradās virs baseina ar ļoti karstu ziepjainu ūdeni. Šis baseins bija daudz dziļāks, tā ka viņa iegrima līdz pat elkoņiem un viņas galva bija turpat vai metru zem ūdens. Ziepjainais ūdens nebija tik caurspīdīgs, tā ka pavēlniece tikai pēc Diānas kailo pēdu izmisīgās raustīšanās varēja izlemt, kad ir laiks viņu izcelt ārā. Diāna atkal klepoja un kampa gaisu uz dēļa gala, kad pavēlniece teica: „Nevar atstāt matus tik ziepjainus”. Viņa novietoja lielu cauruli virs Diānas galvas un šļāca viņai virsū ūdeni. Kamēr ziepes bija izskalotas, Diāna gandrīz bija zaudējusi samaņu no skābekļa trūkuma.

„Atkal guli, kuce?”, prasīja pavēlniece. Viņa uzgāza uz Diānas kājām sālsūdens spaini un iegrūda elektrošoku viņas kreisajā pēdā; kliegdama Diāna atguva samaņu. Viņai ap pleciem aplika siksnas un pacēla gaisā, tad ar ūdeni, kas ar lielu spiedienu šļāca no caurules, noskaloja ziepes no viņas ķermeņa.

„Tagad tu esi tīra no ārpuses”, teica pavēlniece, „ķersimies pie iekšpuses”. Diānu noguldīja uz galda, piesienot pie tā viņas rokas un kājas. Viņas vagīnā un dibenā ievietoja ūdens sprauslas un silts ūdens ieplūda viņas ķermenī. Vagīnas sprauslu drīz izņēma, pavēlniece uzkāpa uz krēsla līdzās Diānai un ar kāju spaidīja viņas pavēderi, izgrūzdama ūdeni no sievietes ķermeņa, bet dibenā ūdens turpināja ieplūst un sāka sāpīgi spiest. Beidzot pavēlniece aizvēra dibena sprauslu, noņēma cauruli, bet pašu sprauslu atstāja verdzenes dibenā. Kamēr sargi atsēja Diānu, pavēlniece teica: „Šī ir attīrīšanās telpa un te nedrīkst iztukšot tavu pakaļu. Mēs tevi aizvedīsim uz piemērotāku vietu. Bet nekas nedrīkst iznākt no tevis laukā pirms esam tur, vai arī tu visu to dabūsi uzlaizīt augšā – pēc tam, kad būšu tevi sodījusi. Seko man.”

To pateikusi, pavēlniece nesteidzīgi pameta telpu. Diāna, sāpes ciešot, neveikli soļoja viņai līdzi. Pavēlniece nesteidzīgi soļoja caur pazemes cietumu, apstādamās, lai pārbaudītu krāsns temperatūru, pārbaudīdama knaibļu un stieņu, ar kuriem laikam iededzināja zīmes vergu ķermeņos, stāvokli un ielika tos krāsnī karsēties. Diāna sekoja pavēlniecei, izmisīgi cenzdamās noturēt savu dibenu ciet. Viņa saprata, ka pavēlniece ļoti labi apzinās, kādas ciešanas sagādā Diānai, un, ka vēlas, lai tās turpinātos, un, ka lūgums pasteigties izbeigtos ar sodu. Un, ka visdrīzāk pavēlniece vēlas, lai Diāna nespētu noturēties un būtu iemesls viņas sodīšanai. Verdzenei atlika ciest tik ilgi, cik vien iespējams.

Beidzot viņi sasniedza tualeti. Pavēlniece lika Diānai gaidīt, kamēr pati aplūkoja sevi spogulī, kārtoja matus un notrausa putekļus no sava ādas apģērba. "Uz melnās krāsas katrs puteklis izceļas, vai ne? Bet kāpēc gan es jautāju, tavam viedoklim nav nekādas vērtības. Nu, domāju, ka tagad verēsi nokārtoties. Notupies pār podu un paplet dibenu, es izvilkšu sprauslu..ei, tev vēl matos ir ziepes. Tā nevar. Būs vēl jāpaciešas. Notupies ceļos pie poda un iebāz galvu iekšā. Galvu podā, tūlīt! Seju iekšā ūdenī! Klausīt! Kā tavu jaunāko dēlu sauca, Maikls?" Diāna iegrūda seju podā, kas bija neparasti plats un dziļš.

"Tā ir labāk", teica pavēlniece un nolaida ūdeni. Ūdens straumes skalojās un virmoja ap Diānas galvu, līdz viņai plaušās sāka trūkt gaisa; viņa neviļus mēģināja izcelt galvu no poda, bet pavēlniece ar kāju iegrūda Diānas galvu atpakaļ. Diāna krita panikā un zaudēja kontroli pār dibena muskuļiem, zarnu saturs izgāzās ārā un viņa zaudēja samaņu.

Diāna pamodās un sāka rīstīties no šausmīgas smirdoņas un garšas. Bet viņa nespēja pacelt galvu no netīrās zampas, kurā gulēja, jo atkal bija sasieta. Ādas siksnas bija apliktas ap potītēm un plaukstu locītavām un cieši savilktas kopā. Viņa gulēja savos izkārnījumos, ar seju sevišķi lielā kaudzē - Diāna nebija ilgāku laiku iztukšojusi zarnas. Ziepju smarža nedaudz kliedēja smirdoņu, savādāk Diāna tūdaļ izvemtos, un viņai bija jācīnās ar sevi, lai neizvemtos tāpat.

"Tā, nu atkal esi atgriezusies, tu, sīkā, netīrā peža. Vai to tu sauc par disciplīnu? Tu neizpildīji pavēli un piecūkoji mūsu jauko, tīro tualeti, ko es tik laipni ļāvu tev izmantot. Es uzsveru, mūsu tualeti. Šī ir personālam, vergi dirš savos būros un tīra tad, kad mēs atļaujam. Vai arī sūdos saviešas tārpi, kas vispirms barojas ar tiem un tad nonāk arī līdz miesai. Bet šī vieta ir daudz labākiem cilvēkiem nekā tu, bet tu te visu piecūkoji. Man vajadzētu tev izgāzt zarnas tepat un uz vietas, bet tu esi vēl jauniņā un pavēlnieks saskata tevī verdzenes potenciālu (es gan neko tādu tevī nesaskatu, bet viņš ir galvenais), un tādēļ atļaušu tev dzīvot un patērēt vērtīgo gaisu, ko tu sabojā, lai uzturētu savu tizlo eksistenci". To sacīdama, pavēlniece sagrāba Diānu aiz matiem un vazāja viņas seju pa grīdu, notriepdama ar mēsliem vaigus un pieri, stumdama mēslus mutē un degunā. Diāna sāka rīstīties. "Nedomā te izvemties, pretekle, vai arī tu nosprāgsi tepat, un vēl šovakar es izlaidīšu zarnas tavai mātei un rīt apkaušu bērnus!" Ar milzīgu piepūli Diāna apturēja vemšanas refleksus un izspļāva pietiekami sūdu, lai varētu ieelpot, bet nelabums viņu pārņēma arvien stiprāk un viņa nebija droša, cik ilgi spēs izturēt. Bet izvēles viņai nebija, jo pavēlniece atkal tīrīja savu tērpu un nelikās par Diānu ne zinis.

Lai cik nelabi Diānai būtu, viņai trūka spēku, lai ilgāk turētu galvu gaisā un negulētu ar seju mēslos. Viņa mēģināja ar pleciem un gurniem pavirzīties uz priekšu, lai nebūtu jāguļ pretīgajā kaudzē. Viņa spēja pavirzīties pavisam nedaudz, kad pavēlniece pievērsa viņai uzmanību. "Verdzene", viņa klusi vaicāja, "vai es tev liku kustēties?". Diāna noliedzoši papurināja galvu. "Tu domā, ka es te ņēmos, tevi sasiedama un tur nolikdama, ja negribētu, lai tu guli tieši tur?" Blondīne atkal papurināja galvu. "Tātad, tu nepildi pavēles, vai ne?" Diāna pārbīlī skatījās uz pavēlnieci. "Jā, nepildi gan. Tu darbojies, lai grautu manus plānus, un tā ir pretošanās" Asaras plūda no Diānas zilajām acīm, viņa lūkojās augšup un viņas lūpas bez skaņām veidoja vārdu "lūdzu".

Pavēlniece pasmaidīja. "Tu neesi pelnījusi laipnību, bet, tā kā esi parādījusi pirmo disciplīnas pazīmi, palikdama klusa, es būšu žēlsirdīga un nenogalināšu bērnu." Diānas galva noslīga uz grīdas, viņa atvieglojumā klusi raudāja. "Tas notiek ļoti reti. Nekad neceri, ka tas notiks vēl kādreiz. Es jau tāpat esmu bijusi ļoti pacietīga - neizdari vairs tādas kļūdas. Vai kādas citas. Ja tu turpmāk savas sodīšanas laikā nepakļausies kaut vienai pavēlei, tā būs jau atkārtota nepaklausība...mmm, tev gan ir skaistas pēdas." Pavēlniece noņēma no jostas pletni - apmēram pusmetru garu, tievu metāla stieni. Tas bija ietīts melnā ādā un piestiprināts tumšam koka rokturim.

Viņa notupās līdzās Diānai, aiz matiem pacēla viņas galvu un pielika pletni pie sejas. "Es gribu, lai pirmos divpadsmit sitienus tu neizdves nekādas skaņas". Pavēlniece piecēlās un lēni aizgāja līdz Diānas paceltajām pēdām, viņas papēži skaļi klaudzēja ļaunu vēstošajā klusumā. Diāna pagrieza galvu un skatījās atpakaļ. Pavēlniece pārbaudīja, kā sasieti viņas elkoņi un novilka ar pirkstu pa verdzenes kailajām pēdām. "Seju uz priekšu, verdzene, un turi to tā". Viņa vairākas reizes lēni pārbrauca ar pletni par sasietajām kājām. "Verdzene, tagad nekādu atlaižu nebūs. Šī ir tava otrā iespēja, vairāk, nekā mēs parasti dodam un daudz vairāk, nekā tu esi pelnījusi. Vairs nekādas žēlsirdības. Tu pakļaujies, vai arī kāds, ko tu mīli, mirst. Tev jātur seja taisni uz priekšu un jābūt klusai un nekustīgai pirmos divpadsmit sitienus. Nevienā brīdī tu nedrīksti teikt neko tādu, kas varētu tikt iztulkots kā lūgums pasaudzēt tevi, jo tev nav tiesību uz žēlastību." Vairākas minūtes pavēlniece nerunāja un nekustējās, klusums un gaidīšana nomocīja Diānu, viņa pastāvīgi apspieda vēlēšanos atskatīties vai pakustēties un tā atbrīvoties no šausmīgā sasprindzinājuma, kas auga sievietē, kamēr viņa gaidīja sodu.

Viņa izdzirda švīkstoņu un sajuta dedzinošas sāpes pēdās, pirms vēl spēja saprast, kas notiek. Lai kā viņa nevaldītos, vienīgais iemesls, kādēļ viņa neizkustējās, bija tas, ka Diāna bija tik cieši sasieta. Kaut kādā veidā viņai izdevās nekliegt. Tā pagāja vairākas sekundes, tad minūtes, bet jauni sitieni nesekoja. Tagad, kad viņa zina, kas sagaidāms, domāja pavēlniece, lai tagad pagaida. No Diānas pieres tecēja sviedri un koda viņas acīs, bet viņa neuzdrošinājās pakustēties. Viņa aizvēra acis un mēģināja neraudāt, lai neviļus neizdvestu kādu skaņu. Diānas lūpas drebēja un viņa bija laimīga, ka viņas seja ir vērsta prom no pavēlnieces un viņa neredz šo kustību. Bailes un sasprindzinājums, un šausminošā pārliecība, ka viņa noteikti nespēs izturēt vēl vienpadsmit tādus sitienus, lika visiem viņas muskuļiem saspringt un viņai bija grūti elpot. Viņa pie sevis lūdzās, lai viņas skaļā sirds dauzīšanās netiktu ieskaitīta par skaņu. Katrs viņas nervs trīcēja.

Švīks! ĀĀĀ, man jābūt nekustīgai, Dievs, ļauj man būt nekustīgai...
Švīks! ĀĀĀ, sāp!!
Švīks! Kā dedzina, viņa būs uzškērdusi manas pēdas!!
Švīks! Es vairs nevaru, ja viņa vēl man iesitīs, es sakustēšos!!

Patiesībā Diāna jau kustējās, bet pavisam nedaudz. Pavēlniece zināja, ka Diāna nespēs palikt nekustīga, tomēr jaunā verdzenea kustējās daudz mazāk, nekā pavēlniece bija domājusi.

Švīks! AĀĀ, es kliegšu, es kliegšu, es nedrīkstu kliegt...
Švīks! Ak Dievs, ak Dievs, palīdzi man!

Tad - nekas. Pavēlniece apmierināti vēroja neglītās švīkas pār Diānas pēdām. Viņa maigi pārvilka pār vienu no švīkām ar savu garo nagu (mākslīgu nagu, protams; viņa bija aplauzusi daudz nagus, lauzdama cilvēku sirdis, viņu gribasspēku, un reizēm arī saprātu). Pēda noraustījās. Šo verdzeni vajadzēs apmācīt, kā nereaģēt, kad stimulēšana negaidot mainās, bet tas varēja pagaidīt. Jāpaskatās, vai viņa izturēs šo pārbaudi. Pavēlniece nostājās Diānai otrā pusē, lai sitienu leņķis mainītos, apstājās un gaidīja

Vai tad viss? Vēl nebija dipadsmit. Cik daudz bija? Neatceros. Bet ne divpadsmit. Es nedrīkstu kustēties. Es nedrīkstu kustēties. Es nedrīkstu kustēties.

Švīks! AĀĀ, sāp, kā sāp! Mani bērni, man jāglābj bērni!
Švīks! Sāp! Tārpi, viņi teica, ka izbaros viņus tārpiem!
Švīks! Sāp, sāp! Mani mīļie bērniņi, manas pēdas!
Švīks! Es nevaru, es nevaru, es nevaru!
Švīks! Sāp! Bērni, mani bērni!
Švīks! Jēzu, palīdzi man būt stiprai, man jābūt stiprai.
Švīks! Dievs, palīdzi man paģībt! Vai viņa sapratīs, ja es izlikšos? Tā būs nepaklausība, man jāklausa!
Švīks! AĀĀ, kā sāp! Kā var tik stipri sāpēt!? Vai bija jau divpadsmit? Jābūt jau divpadsmit!
Švīks! Kā sāp! Kad es varēšu kliegt?!
Švīks! Nolādēts! Jēzus! Dievs! Vai es varu kliegt? Man jākliedz!
Švīks! Es kliegšu, es kliegšu! Jābūt vairāk kā divpadsmit! Lūdzu, pasaki, ka es varu kliegt!
Švīks! Sāp, sāp, sāp, deg! Es vairs neizturēšu, es kliegšu, vai jau bija divpadsmit, jābūt divpadsmit!
Švīks! Sāāp! Divpadsmit, tārpi, bērni!
Švīks! Sāpsāpsāpsāpsāpdegsāptārpisāpdeg!
Švīks! "Aāāāā!!!!" Diāna iekliedzās. Ak, Kungs, kaut jau būtu divpadsmit, kaut jau būtu divpadsmit!

Pavēlniece notupās Diānas priekšā un aiz zoda pacēla viņas sarkano, sašķobīto seju. Viņa ieskatījās Diānas asaru pilnajās acīs, viņas pašas acis bija cietas un spožas, un auksti sacīja: "Es teicu, ka tev jāiztur klusumā divpadsmit sitienu. Tu zināji, kāds ir sods. Es brīdināju, ka atkārtotu nepaklausību necietīšu." Pavēlniece viegli pasmaidīja. "Tu tiki pāri divpadsmit, pirms iekliedzies. Nav slikti priekš jauniņās." Prieka un atvieglojuma asaras sajaucās ar sāpju asarām. Pavēlniece nolaida Diānas seju un noskatījās, kā viņa raud. Pēc ilgāka brīža viņa noglāstīja Diānas matus un pameta telpu, pirms tam aiz kājām pavelkot viņu tā, ka Diānas seja tagad gulēja uz tīras grīdas.

Pēc dažām minūtēm pavēlniece atgriezās un iebakstīja Diānas sānos ar zābaka aso purngalu. "Mosties, verdzene. Tu laikam esi slinkākā verdzene pasaulē, tu visu laiku guli. Parādi man savu seju." Diāna pacēla seju; pavēlniece ar kāju pacēla to augstāk. "Ļoti labi, tāda seja man patīk, nobijusies un acis plati vaļā. Bet tu nebiji pietiekami nobijusies, lai nepiedirstu mūsu jauko tīro tualeti, ko? Sods, kuru tu dabūji, bija par kustēšanos bez atļaujas, tagad parunāsim par netīrību. Tātad, pirmkārt, es tevi sodīšu par tualetes piecūkošanu, tad tu te visu satīrīsi." Viņa atsēja Diānas potītes. "Kādas jaukas, sasistas pēdas. Laikam šausmīgi sāp. Rīt sāpēs vēl stiprāk. Domāju, ka rīt mācīsim tevi staigāt augstpapēžu kurpēs. Ne tavas parastās tupeles ar septiņu centimetru papēdi, kuras tu valkāji, kad biji cilvēks, bet gan īstās augstpapēžu kurpēs."

Pavēlniece izpleta Diānas kājas, paņēma stieni, kuru varēja teleskopiski pagarināt un nofiksēt pēc vajadzības un piesēja tā galus pie viņas potītēm. "Celies." Diāna mēģināja piecelties. Viņa samērā viegli spēja nostāties uz ceļiem, bet stienis un izplestās kājas neļāva celties tālāk un viņa nokrita uz dibena. Pavēlniece uzsita ar pletni pa Diānas gurnu un uzsauca "Augšā!". Diāna mēģināja un atkal nokrita sēdus, šoreiz pletne iedzēlās abos Diānas lielajos, jutīgajos krūšu galos. "Augšā!"

Beidzot, pagriežoties uz gurna un atsperoties ar sāpošajām pēdām, Diānai izdevās uzslieties kājās, vaibstoties sāpēs. Viņa nedroši grīļojās. "Ja tu kritīsi, tad kritīs vēl kāds." Šī piezīme novērsa viņas uzmanību no sāpošajām pēdām un viņa nostājās stingrāk. "Tagad nāc šurp, pie bidē. Tevi jānotīra, pirms turpinām." Paceļot pēdu un izmetot vienu gurnu cik tālu vien varēdama, tad atkārtojot kustību ar otru kāju, Diāna soļoja uz priekšu, viņu skubināja pletnes sitienu pa muguru. Katrs solis sūtīja sāpju viļņus uz augšu no sasistajām pēdām.
"Notupies un nekusties, kamēr nepavēlēšu." Diāna notupās pār bidē, pavēlnieca pagrieza dažus krānus un nospieda pedāli; spēcīga ūdens strūkla apskaloja Diānas pēcpusi, pavēlniece to noregulēja tā, lai ūdens spiestos tieši dibenā. Sākumā ūdens bija patīkams, bet drīz kļuva karstāks. "Turi savu pakaļu taisni un nevienas skaņas. Tāpat, kad tu darīji, kamēr vīrs pisa tevi." Tagad ūdens bija ļoti karsts un Diānas dibens kūpēja. Viņa aizvēra acis, sakoda zobus, cieta un cerēja, ka tas drīz beigsies. "Pareizi verdzene, tieši tā, kā tu parasti pisies."

Pēc brīža ūdens pārstāja plūst. "Tagad pagriezies otrādi - es neteicu, lai tu slejies stāvus!" Diāna kā krabis pagriezās ap savu asi. "Noliec savu netīro seju pretī ūdens sprauslai." Ūdens atkal sāka šļākties un Diāna apspieda kliedzienu, kad gandrīz verdošais ūdens ietriecās viņas sejā. "Tagad pakustini galvu, lai visi mēsli noskalojas. Citiem vārdiem, mēs gribam, lai tu rīkojies tieši otrādi, nevis kā parasti ar savu vīru". Diāna ātri noskaloja seju un matus, un ūdens tika nogriezts, pirms vēl kļuva pavisam verdošs.

"Vispirms, lai vairāk nebūtu tādu starpgadījumu, šis aizbāznis mums palīdzēs. Noliecies. Un zini ko, verdzene? Tagad sāpēs", teica pavēlniece un iegrūda aizbāzni Diānas dibenā. Tas sāpēja.

"Tagad, kad esi tīra, vari sakopt. Uz ceļiem". Kad Diāna nokrita ar ceļiem uz cietās grīdas, pavēlniece atsēja stieni, kas izplēta viņas kājas un paspēra Diānu netīrumu virzienā. "Satīri." Diāna neizpratnē lūkojās augšup. "Satīri! Ko tu nesaproti!?" Diāna, cik augstu varēdama, pacēla aiz muguras sasietās rokas. "Es netaisos tevi atsiet, tev rokas nevajadzēs". Apjukusī Diāna arvien nekustējās. Pavēlniece sagrāba viņu aiz matiem, iegrūda sievietes seju tuvākajā kaudzē un uzkliedza: "Ēd savus sūdus, stulbā kuce!" Diāna šausmās uz viņu atskatījās. "Tie iznāca no tevis ārā, kur tad lai tie paliek? Ēd sūdus, vai arī kāds mirs!" Diāna nolaida savas drebošās lūpas pie kaudzes, apstādamās pirms tās, un viņas ķermenis sāka drebēt. "Nekādas otrās iespējas, verdzene, atceries!"

Diāna paņēma mutē mazu gabaliņu un sāka rīstīties. "Mums nav tik daudz laika, kusties!" Diāna piespieda sevi to norīt, tad paņēma nākamo un norija. Viņa atkal sāka rīstīties un norītie sūdi iznāca atpakaļ. "Paturi sūdus mutē, aizrāpo līdz podam un izspļauj". Šādā veidā Diāna satīrīja visu, vispirms nezdama mutē gabalus, tad laizīdama, līdz viņai palika nelabi un viņa steidzās pie poda, lai izvemtos.

"Tev būs jāpierod pie sūdu garšas. Daži viesi tevi gribēs izmantot kā tualetes verdzeni." Diānas acis pauda neizpratni. "Tev gan ir bijusi garlaicīga dzīve, ko? Varbūt tāpēc pavēlnieks atņēma tev brīvību, tu jau tāpat to neizmantoji, ko? Tualetes vergs ir tāds, kas kalpu kā sava pavēlnieka ateja, apēd viņa vai viņas sūdus un dzer čuras. Ja kāds mūsu viesis liks tev mutē glītu čupu un tu pusceļā aizskriesi vemt, un viņam nāksies to nodarīt uz grīdas, tu būsi viņu apkaunojusi. Tas nedrīkst notikt. Būt apkaunotai ir tavs darbs. Pati zini, kas notiks, ja tu to neveiksi."

"Tā kā tevi šai ziņā jāapmāca un pagājis labs brīdis kopš manas rīta kafijas, es ļaušu tev man pakalpot," teica pavēlniece, novilkdama jostu, tad zābakus un tad savas ādas bikses. "Tu jau esi uz ceļie, tagad tikai atliecies atpakaļ. Priecājies, ka esmu gara, ja dabūsi kādu mazu austrumu sievieti ar aizcietējumu, tev liksies, ka mugura tūlīt pārlūzīs. Attaisi muti...platāk...platāk!...un nekas nedrīkst nopilēt zemē. Tagad turi muti vaļā, kamēr es čurāju." Silta zeltaina straume lija Diānas mutē. Viņa sāka drebēt. "Sēdi mierā, verdzene!"

Kad Diānas mute bija pilna, pavēlniece apturēja strūklu un lika viņai norīt. Diāna norija un tūdaļ aizsteidzās līdz podam un atkal izvēmās.

"Es skaidri saskatu komunikācijas problēmas", teica pavēlniece. "Vai es tikko neteicu, ka tualetes verdzenei tā ir nepieņemama izturēšanās? Es ceru, ka pavēlnieka draugi, kam patīk tādas lietas, neieradīsies pārāk ātri, jo tad tu redzētu velnu. Nē, būtu ļaunāk - tur redzētu pavēlnieku. Nu, labi. Skaidrs, ka tev tā lieta neiet, iesim pa soļiem. Atliecies atpakaļ pār podu. Labi. Tagad nekusties! Šo sauc par zelta lietu." Zeltainā strūkla plūda pār pašas Diānas zeltainajiem matiem un seju. "Labi, vismaz to tu vari".

Dienas atlikušo daļu un nakti Diāna pavadīja zemā un šaurā kastē uz ceļiem, viņas kājas un rokas bija sasietas un dibens cieši aizbāzts. Viņas seja un mati bija nemazgāti, un vairāki vīrieši nāca un izkārnījās uz viņas auguma un sejas, lai viņa šaurajā un smacīgajā kastē pierastu pie smirdoņas. Viņai pastāvīgi nāca vēmiens, kuņģis jau sen bija iztukšots, un Diāna tikai rīstījās.

Kad viņa izkļuva ārā, viņas izturība bija ievērojami uzlabojusies, viņa norīt vairākus sūdu gabalus un izdzert vairākus urīna malkus, pirms sāka vemt. Tas vēl arvien nebija pieņemami, tādēļ viņu ielika atpakaļ kastē un uzgāza virsū vēl dažus spaiņus ar cilvēku izkārnījumiem.



2.daļas beigas.