Long time, no see!
Verdzenes apmācība. 7.diena.

„Tā, šodien tu vari nostāvēt uz basām kājām. Kāda jēga, mums vajag, lai tu stāvi uz augstiem papēžiem, bet visu laiku krīti. Nu, labi, ja jau pēdas jāpasaudzē, tad pasaudzēsim tās”


Diāna stāvēja kaila, viņas plaukstu locītavas bija saslēgtas priekša ar mīkstām ādas siksnām. Pavēlniece aizāķēja ķēdi aiz gredzena, kurš savienoja ādas siksnas, nospieda slēdzi un pacēla Diānas rokas virs viņas galvas.

„Nu, vai pēdas vēl sāp?”

„Jā, pavēlniece”.

Vēl viena pavēlnieces rokas kustība un Diāna stāvēja uz pirkstgaliem.

„Nu, varbūt atzīsies, ka tikai izliecies, ka tev sāp pēdas?”

„Nē, pavēlniece. Paskatieties uz manām pēdām, tās vēl ir tik pietūkušas!”

„Kā vēlies”, pasmīnēja Pavēlniece.

Diāna tika pacelta gaisā un karājās aiz plaukstu locītavām. Pavēlniece satvēra viņas gurnus un pagrieza riņķī, apbrīnodama daudzās svītras, kuras izraibināja Diānas muguru, dibenu un krūtis

„Izskatās, ka ar pletni esi tīri labi iepazīstināta ar jātnieka pātagu. Tā ir viena no daudzām, kuras tiks uz tevis izmantotas. Vairums pātagu, tāpat kā nūjas un spieķi, un pletnes, atstāj sarkanu svītru uz ādas, bet parasti nesavaino līdz asinīm. Tā saucamie kaķi ar trim, sešām vai deviņām astēm kā arī lielās vēršādas pātagas tevi savainos pamatīgi. Diemžēl nevaru tev nodemonstrēt izjūtas, kādas rodas, kad pātaga rauj gabalos tavu miesu, jo tev vēl jāparādās sapulcē. Bet, ja tu neatstāsi vajadzīgo iespaidu uz Asociāciju, man tomēr tiks tas prieks saplēst tevi gabalos ar pātagu, tas man sagādātu patiesu baudu. Pagaidām es apmierināšos, iepazīstinādama tevi ar mazāk asiņainām mantiņām. Tā, jātnieka pātagu tu jau pazīsti. Šī ir kučiera pātaga, diezgan līdzīga”.

„ĀĀ!!”

„Līdzīga, vai ne? Te būs vēl piemērs, lai tu labāk saprastu nianses”.

„OOO! ĀĀĀĀĪĪĪ! AI, AU, ĀĀĀĀ!!!!”

„Ir taču līdzīga, vai ne?”

„o...ah...jā...Pavēlniece, ļoti līdzīga”

„Arī uz krūtīm?”

„ĀĀĀI!! Jā, Pavēlniece, jā!”

„Skaidrs, tad ar šo varam vairāk nenodarboties. Apskatīsim dažus kaķus. Ne tos ar nadziņiem, tos atstāsim vēlākām izpriecām, bet ir daži, kuri neizspiedīs no tevis asinis, tomēr izjūtas ir vienkārši neaprakstāmas”

Deviņas ādas sloksnes iecirtās Diānas vēderā, viņa iekliedzās un savilka kājas ceļos. Tad pletne cirta no apakšas un iekodās Diānas cisku aizmugurē. Tā tas turpinājās kādus desmit cirtienus, Diānas ķermenim neapzināti sargājot pēdējā sitiena vietu un atklājot mērķus nākamajam. Diāna kliedza un raudāja, griezdamās un mētādamās savās saitēs,

„Tu ļoti labi danco pa gaisu. Bet man vajag, lai tu dejo pa zemi, un tu tūlīt vēlēsies, lai tā būtu! Pamēģināsim citu kaķīti. Šim galos ir mezgli, tie atstāj jaukus zilumus.” Pletne atrada dažus neskartas ādas laukumiņus, kuri vēl bija palikuši uz Diānas miesas. Mokas bija neizturamas un Diānas disciplīna neizturēja, viņa sāka mēģināt izvairīties no sitieniem. Pavēlniece smējās, kad Diāna šūpojās pretī pletnei, padarot tās cirtienus viņas kailajā miesā vēl sāpīgākus.

„Kuce, vai tad vēl neesi sapratusi, ka sāp vairāk, kad pretojas? Ko lai ar tevi iesāk? Es saku – kārtīgs pēriens!” Pavēlniece sauca caur smiekliem, viņas pletne švīkstēja un cirtās raudošās un kliedzošās verdzenes neaizsargātajā augumā, līdz beidzot, nomocītā kailā sieviete pazaudēja samaņu un palika nekustīgi karādamās.

Diāna pamodās, guļot ar seju uz cietas grīdas. Viņa bija noāķēta no ķēdes un viņas potītes bija sasietas. Krūtis stipri sāpēja un viņa pārvēlās uz muguras, bet tā sāpēja vēl vairāk. Viņa mēģināja gulēt uz sāniem, arī tas sāpēja. Diānas pēdas vēl aizvien bija sāpīgas un viņa nebija droša, vai spētu nostāvēt; doma, ka viņa varētu nokrist uz sāpošā dibena, bija pārāk biedējoša.

Diānas apakšstilbi bija sasisti vismazāk un viņa mēģināja apsēsties uz tiem. Dibens un ciskas sāpēja un Diānai bija jātup uz ceļiem, bet tie uz cietās grīdas arī sāpēja. Papildus visam, viņas vēderu un dibenu krustoja cieši savilktas saites, kuras grauzās viņas miesā un sagādāja stipras ciešanas. Visi sievietes muskuļi sāpēja, pēdas smeldza, dibens un vagīna stipri sūrstēja. Es to vairs nevaru izturēt, viņa domāja, ir jābūt kaut kādai izejai no šī ārprāta. Viņa apskatīja plaukstu locītavas. Uz ādas saitēm bija lielas metāla sprādzes. Ja es tiktu tai kucei klāt, es viņai sadragātu galvu, Diāna domāja, pat ja viņa ir lielāka un stiprāka par mani. Uz brīdi sāpes pārgāja, kamēr Diāna gremdējās patīkamās fantāzijās par to, kā Pavēlniece vārtās pa grīdu, bet Diāna sasit viņas galvu lupatās. Tad, viņa domāja, es dabūtu atslēgas un pulti. Pults atvērtu cietuma durvis. Bet ja nu es nospiežu nepareizu kodu un saceļas trauksme? Ja es tieku ārā no istabas, kā es tikšu ārā no ēkas? Es nezinu ceļu un te ir pilns ar durvīm. Pat ja es tieku ārā, kurš man ticēs? Kamēr es kādu pārliecināšu, viņi savāks visus pierādījumus un nogalinās mammu un bērnus.

„Nolādēts!”, viņa teica, asarām sariešoties acīs un lūpām drebot, „Kā tas varēja ar mani notikt? Kāpēc es! Ko es izdarīju, lai tagad ar mani...ak!” Ko vispār var izdarīt, lai izpelnītos šādu apiešanos, viņa domāja, kaut viņi būtu mani nosituši mammas mājā, es gribu mirt, bet tagad es neuzdrīkstos nomirt, es pat nevaru nomirt, viņa domāja, un raudāja, līdz pazaudēja līdzsvaru un iekliegdamās nokrita un sava svilstošā dibena.

Kad Pavēlniece atgriezās, Diāna bija atguvusies.

„Gribēju tev parādīt dažas pātagas, kuras mēs uz tevis neizmantosim pirms sapulces”, teica Pavēlniece

„Šīs ir vēršādas pātagas. Šī ir mana iecienītā, 25 pēdas gara, plus vēl 3 pēdu gara metāla stiegra galā. Vajag diezgan daudz vietas, lai to savicinātu, bet ar to es varu tev vienā mierā nocirst pupus. Šī nav tik traka, tomēr arī ar to var no tevis izcirst prāvus gabalus. Šai deviņastu pletnei galā ir dzelzs āķi, kuri tevi saraus lupatās, man patīk to izmantot uz sieviešu krūtīm vai vīriešu olām. Tagad demonstrācija”.

Pavēlniece pieāķēja Diānas potīšu saites pie ķēdes un pacēla viņu gaisā, tad aplika Diānai kakla siksnu un pieķēdēja pie tās viņas rokas. Diāna skatījās uz nāvējošajām pātagām, tad šausmās pavērās Pavēlniecē.

„Ak, nē, šodien es tevi atstāšu dzīvu, lai arī atzīstos, ka ļoti gaidu to dienu, kad viņi sapratīs, ka tu neesi barošanas vērta un ļaus man tev nodīrāt ādu vai arī piesies pie moku rata un salauzīs tev lielākos kaulus. Viduslaiku bendes lietoja dzelzs stieņus un izdarīja četrdesmit sitienus; katrs sitiens lauza vienu kaulu, bet pēdējais bija pa sirdi un tas bija nāvējošs. Viņi domāja, ka ir lieli meistari, kad upuris nodzīvoja līdz četrdesmitajam sitienam. Ha! Šeit, verdzene, neviens nenomirst pirms sešdesmitā sitiena!” Viņa sagrāba Diānu aiz matiem.

„O, tas man sagādās patiesu baudu, salauzt tavus smalkos kauliņus, verdzene! Bet tas būs citudien. Šodien es tevi tikai mazliet pagriezīšu ar pātagas palīdzību. Žēl, ka tavi mati nav garāki, tad efekts ir skaistāks”.

Pavēlniece paņēma vēršādas pātagu bez metāla stiegras galā un nostājās apmēram divdesmit pēdu attālumā no Diānas.

„Kā tev patīk karāties ar kājām gaisā, verdzene? It kā pasaule būtu apgriezusies, vai ne?”, viņa jautāja, iesildoties un plīkšķinot pātagu tik tuvu Diānai, ka viņa raustījās jau no skaņas vien. Pavēlniece piegāja dažus soļus tuvāk un pātaga apvijās ap Diānas vēderu, tas sāpēja, tomēr pātaga nepārsita ādu. Tad Pavēlniece strauji parāva pātagu un Diāna strauji sagriezās ap savu asi kādas trīs reizes, tad atpakaļ, tad pātaga atkal apvija Diānas augumu tieši zem krūtīm un sagrieza viņu vēl stiprāk. Trešā reizi bija smagākā, šaurā ādas sloksne aptinās ap Diānas krūtīm tik cieši, ka likās, ka tās pārplīsīs un tad pasaule atkal savērpās. Pātaga apvijās ap viņas dibenu, un beidzot ap ribām tik stipri, ka likās, ka kauli tūlīt pārlūzīs. Pēc piektās reizes Pavēlniece nolika pātagu malā, bet pagāja ilgs laiks, līdz Diāna jutās droša, ka vairs negriežas.

„Domāju, ka es tevi tā arī atstāšu, verdzene”, teica Pavēlniece. „Tavas pēdas neskarsies pie zemes un tu redzēsi lietas no jaunas perspektīvas. Piemēram, „kāpēc es?” kļūst par „kāpēc ne es?”’”

Diāna pārsteigta skatījās uz Pavēlnieci.

„Ko, verdzene, tu tā aizrāvies, ka aizmirsi par mikrofoniem? Tu domā, ka ir kaut viens brīdis, kad tu esi viena pati? Nē, tev nav nekādas vientatnes, nekādas personīgās dzīves vai domu, nav un nekad nebūs. Mēs tev nepārtraukti novērojam un zinām par tavu pinkšķēšanu. Tu saki kāpēc es, kāpēc mani? Un kāpēc ne? Kas tevī īpašs? Vai kādam mazāk brīnišķīgam cilvēkam nekā tu vajadzētu būt šeit? Ko tu esi tādu izdarījusi, lai nebūtu šeit, ko? Nemāni sevi, domādama, ka pasaulē no tevis ir kaut kāda jēga, tā ļoti labi iztiek bez tevis un iztiks vienā mierā. Nevienu neuztrauc, ka tevis vairs nav, stulbā kuce, tam nav ne vismazākās nozīmes. Tev nav nekādas nozīmes tur ārpusē. Šeit tev toties ir nozīme, visi šie cilvēki, kuri nopūlas, lai izmantotu un pazemotu tevi. Ir cilvēku kopa, kuri sapulcēsies no visas pasaules, daži no viņiem ir patiešām svarīgas personas, kuri sapulcēsies pa daļai arī tāpēc, lai parotaļātos ar tevi. Tas ir daudz svarīgāk, nekā tupēt ofisā un audzināt trīs knēveļus. Tu esi daudz svarīgāka un nozīmīgāka tagad, kad esam dabūjuši tavu pakaļu, pupus un pežu pie mums, nekā tu jebkad esi bijusi tur ārā. Nujā, ārpusē tu dzīvotu ilgāk, bet taču ne mūžīgi, vai ne? Tagad tev nav jāraizējas, kā novilkt savu garlaicīgo dzīvīti, tu dzīvosi ātri, mirsi jauna un atstāsi...nē, tavs līķis nebūs nekāds skaistais un to pašu mēs iznīcināsim, bet pirmā daļa izpildīsies noteikti un tas ir no svara.”

Pavēlniece savāca pātagas un uzkāra tās uz āķiem, pagriezās pret Diānu un teica: ”Ceru, ka mūsu mazā saruna liek tev justies labāk, verdzene”

7.daļas beigas