Diāna, 5.daļa.

7.Verdzenes apmācība, piektā diena.

"Tu gan esi viena draņķīga verdzene", teica pavēlniece. Diāna gulēja piesieta pie zemā sola, tā paša, uz kura viņa bija redzējusi nospīdzināto līķi dienā, kad bija sagūstīta. "Tu esi tik vārgulīga un tizla, ka nevari pat nostāvēt uz kājām." Minēto kāju pēdas bija stipri pietūkušas un zaudējušas normālo krāsu. "Ja tu nevari pat to, tad no tevis nav nekāda labuma. Tu noteikti atceries šo solu", viņa teica un notupās līdzās Diānas galvai. No sola apakšas viņa izņēma dažas ādas sloksnes un pudeli ar kādu šķidrumu. Pavēlniece novilka slapjās sloksnes pār Diānas seju un piezīmēja:"Tu noteikti atceries arī šīs sloksnes. Tās nav tās pašas, kas bija uz meitenes, mēs sloksnes divreiz neizmantojam. Šīs ir jaukas jaunas ādas sloksnes, kuras esam turējuši mitras un mīkstas. Tādējādi", viņa aptina sloksnes ap Diānas kaklu, "kad tās izžūst, tās maksimāli saraujas. Tās ir tik mitras," viņa sasēja sloksnes zem sola, "ka tās žūst ļoti ilgi un tad lēnām sāk sarauties, ļoti lēnām. Šauras sloksnītes var nogriezt vīrieša mantiņu nost tā, ka prieks. Platākas sloksnes, tādas, kā šīs, noslēdz asins vai gaisa plūsmu. Ja tās, piemēram, apsien ap sievietes kaklu," viņa ar pirkstu galiem noglāstīja Diānas kaklu virs sloksnēm, "un atstāj, tad, mmm, viņa paliek tik interesanta un krāsaina, un viņas mēle izkaras - man tas moments ļoti patīk, - un acis izvalbās, un tad - nu, tu jau atceries, kas nāk pēc tam. Apmācībās notiek visādi negadījumi. Mēs tos uzskatām par apmācāmā pašnāvību, kurš acīmredzot nav pietiekami stipri gribējis dzīvot. Atceries, ko tas nozīmē tavā gadījumā?"

Diāna ātri pamāja. "Labi. Man patīk tas, cik nobijusies tu izskaties, pēdējās dienas tu tik reti baidies. Patīkami redzēt, ka tevi arvien var iebiedēt. Kad esi patiesā izbīlī, tad tu pa īstam dzīvo, un kad tevi vairs nevar nobiedēt, tu esi tikai tukša čaula. Priecājos, ka arvien esi kopā ar mums. Ceru, ka paliksi ilgāk. Tas atkarīgs no tevis."

Ar šiem vārdiem pavēlniece piecēlās un pameta cietuma zāli. Viņa veikli darbojās ar tālvadības pulti, lai, atverot un aizverot dubultās durvis, viņai nebūtu pie tām jāapstājas un jāgaida. Tādēļ viņa soļoja lēni, grozot gurnus un acīmredzami gūstot baudu no procesa.

Cietuma zālē bija grūti izsekot laikam. Nebija logu un gaismas mainījās tikai tad, kad vajadzēja kādam sāpināt acis vai apdedzināt ādu. Bija daži smilšu pulksteņi un taimeri, bet tos parasti lietoja, lai pastiprinātu kāda šausmīga notikuma gaidīšanas šausmas, un šobrīd neviens nedarbojās. Diāna nespēja noteikt, cik ilgs laiks pagāja, līdz viņa sajuta pirmos slokšņu pieskārienus. Viņa pat nebija droša, vai pieskārieni bija īsti vai izdomāti, viņa bija bija iedomājusies žņaugšanu tik stipri, ka vairs nespēja izšķirt īstenību no iedomām. Pēc tam slokšņu saraušanās bija skaidri jūtama, lēna, bet neapturama. Kad spiediens sāka traucēt elpošanu, Diānai bija jāklepo, bet klepus sagādāja tādas sāpes, ka viņa centās apspiest refleksus. Viņa refleksīvi raustījās, lai gan saprata, ka nespēs izkustināt saites. Pakāpeniski spiediens pārgāja īstā žņaugšanā, laiks izstiepās mūžībā un mokās. Kā jau paredzēts, Diānas mēle izlīda no mutes un sejas āda likās kā stingri nostiepta.

Negaidot virs viņas parādījās pavēlniece. Diāna tik tikko viņu dzirdēja; asinis dunēja ausīs. Pavēlniece bija kaila, izņemot ādas korseti un jostu, pie kuras karājās instrumenti. Viņa nostājās virs Diānas galvas , notupās pār viņas muti un teica: "Laizi mani, verdzene." Diāna mēģināja, bet tik tikko spēja pakustināt pietūkušo mēli. Pavēlniece papleta kaunuma lūpas : "Laizi manu klitoru. Vienu reizi. Viens laizījiens un tu varēsi dzīvot. Tā, labi, aiziet. Nē, tas nebija labi laizīts. Laizi labāk, un viņi dzīvos. Labi, kustini savu resno mēli, laba verdzene. Nu, vai tad bija tik grūti?"

Pavēlniece nokāpa no viņas un pārgrieza ādas sloksnes. Diānai reiba galva; viņa rāva gaisu savā sāpošajā kaklā, cik ātri vien varēja. Pavēlniece, spēlēdamās ar savu kājstarpi, gaidīja, kamēr Diāna attopas. Tad viņa atsāka :"Tā nu tu redzi, verdzene, cik daudz tu vari, ja tas patiešām nepieciešams. Žņaugs vēl aizvien ir ap tavu kaklu, tikpat cieši kā pirms dažām minūtēm. Ja nepildīsi pavēles, tas izspiedīs dzīvību no tevis. Mēs izpildīsim visu treniņu programmu, un tu darīsi visu, lai to pabeigtu, tu darīsi jebko."

"Šodien tu vairs nekam neesi derīga, tāpēc tūlīt atnāks divas mūsu programmas absolventes. Viņas tev parādīs, kur kādreiz bija viņu klitori un palīdzēs tev ar higiēnu. Reti kuram patīk kāju un padušu apmatojums, bet, ja vergs ir bijis pieķēdēts vairāk nekā nedēļu, tad tie neizbēgami ataug. Viņas atnesīs pincetes un elektrlīzes iekārtu un atbrīvos tevi no apmatojuma. Šodien viņas pabeigs; viņas ir labi uztrenējušās, atbrīvojot no spalvām vīriešus, un viņas pilnīgi ignorē tavu diskomfortu. Gan tev, gan viņām mutes nebūs aizsietas, bet mikrofoni te uztvers pat peles pirdienu, tā ka viss, ko teiksiet, tiks ierakstīts un mēs pārbaudīsim ierakstus par šo laiku. Jā, verdzene, ieraksts notiek nepārtraukti, mēs esam ierakstījuši tavas lūgšanas - tās diez ko nepalīdz, vai ne? Tas nu gan ir uzpūtīgi no tavas puses, domāt, ka Dievam interesē tavas ciešanas. Tu domā, ka viņš atsūtīs eņģeļus, kas izvilks tevi no šejienes, tiklīdz būsi viņu painformējusi? Vai zini, ka lepnība ir grēks?"

"Tā, par ko es runāju? Ā, pareizi, nerunā ar viņām. Mēs sodīsim jūs visas, ja apmainīsieties kaut ar vienu vārdu." Viņa pagriezās, lai aizietu, tad pagriezās atpakaļ: "Kādu dienu es atskaņošu lietas, ko tu runā miegā. Agrākā dzīvē tu tā nedarīji, tas tev ir jauns paradums. Tu saki tādas mīļas un aizkustinošas lietas; mēs atskaņojam ierakstus un smejamies, līdz mums jāmeklē kāds vergs, kam izčurāties mutē."




5.daļas beigas.