Diāna 4.daļa.

Verdzenes apmācība, 4.diena.



Diāna tupēja uz ceļiem, noliekusies uz priekšu, kaila, bet nesasieta. Vakardienas apmācība bija iedvesusi pavēlniecei lielāku ticību viņas spējām. Kā šīs ticības apliecinājums, Diānu ielenca astoņi spēcīgi vīrieši.

Pavēlniece viņu uzrunāja:"Drīz būs Asociācijas sanāksme. "Asociācija", tas ir tāds neformāls Pavēlnieka draugu, kompanjonu un īpašo darbinieku kopējs nosaukums, bet tas nenozīmē, ka tā ir šā tā salasījusies kompānija. Katrs biedrs ir rūpīgi izvēlēts, jo mums ir jāpaļaujas vienam uz otru mūsu izdzīvošanas vārdā. Tiem ir jābūt diskrētiem, disciplinētiem cilvēkiem, kas saglabā grupas slepenību un kuri izbauda savu absolūto varu pār jums, vergiem. Neviens, kas nonācis šai mūsu pasaulē, nekad neizpaudīs ziņas par mums uz ārpusi. Ikviens, kas izrāda kādu līdzjūtību pret vergu, nonāk aizdomās, tā ka negaidi, lai kāds tev jūt līdzi. Asociācija apvieno cilvēkus ar diezgan dažādām gaumēm." Viņa pasmaidīja, apmierināta ar sevi. "Daži ir prasti jākļi, kas labprātāk tevi izdrāzīs, nekā nopērs. Gaumes ir tik dažādas. Jebkurā gadījumā, baudas gūšanas paņēmieni, ar kādiem tu sastapsies, droši vien šokēs tādu mazu, smalku lēdiju, kā tu. Dažiem Asociācijas biedriem patiks tevi šokēt, tā ka ir labi, ja tev atkaras žoklis, it kā tu nevarētu izpildīt viņu perversās pavēles. Bet, ja tu tās patiešām nepildīsi, tas beigsies letāli, un labāk, ja tu nevaibstīsies, ieraudzījusi spermu, vai pliku vīrieti. To visu tu dabūsi, un daudz. Kungi, lūdzu, sagatavojieties."

Patiesībā, kungi jau labu brīdi bija gatavi. Diāna pagaidām tīri labi izturēja apmācības, ja neskaita viņas pēdas. Vakar viņa pat bija noturējusi sevī nedaudz ēdiena (gūsta dienās viņa bija zaudējusi tikai pāris kilogramus), un naktī kliegdama pamodās tikai divas reizes.

Viņu metamie kļuva cieti, tikko viņi ieraudzīja kailo, piemīlīgo blondīni, kas tupēja uz ceļiem. Tagad tie trinās un dauzījās gar Diānas glīto galvu. Viņai, kas dzīvē bija redzējusi tikai vienu pieauguša vīrieša peni, tas likās pavisam sirreāli, it kā freidisks sapnis, nekā realitāte; tas palīdzēja viņai distancēties no notiekošā.

Realitātes sajūta atgriezās, kad sāka šļākties sperma. Viņa dabūja lielu devu tieši kreisajā acī un instinktīvi mēģināja to noslaucīt. Tūdaļ pat pavēlniece izspraucās starp vīriešiem un iesita viņai pa muguras lejasdaļu ar šļūtenes gabalu, kam iekšā bija sabērtas smiltis un gali noslēgti. Diāna sāpēs iekliedzās un aptvēra nieres, atsegdama ribas, pa kurām nāca nākamais sitiens. Diāna sakņupa uz grīdas, cīnīdamās pēc elpas.

"Tu nekad, nekad! neizvairies un nemēģini novākt spermu, vienalga, kur tā ir! Piecelies uz ceļiem, mēģinām vēlreiz." Diāna ar pūlēm pieslējās un vīri turpināja. Viņa arvien kampa gaisu un vīriem bija mērķis, kur censties trāpīt, spermas strūklas šļācās Diānas mutē. Diāna neuzdrošinājās to izspļaut un nezināja, vai drīkst to norīt, tā ka paturēja to mutē un cerēja, ka tā kaut kā iztecēs ārā. Sēklas izšļākšana bija pagrūti kontrolējama un daudzi netrāpīja viņas mutē; daži trāpīja degunā, citas devas aizgāja uz vaigiem, acīm un drīz viņas seja bija noklāta ar spermu. Vīrieši, kuri netika viņas priekšusē, izvēlējās pieejamus mērķus un piešļāca ausis un matus. Beidzot viņu krājumi izsīka un pavēlniece norīkoja viņus iet, atpūsties un nekavējoties doties atpakaļ.


Diāna drebēja no kauna un dusmām, un bailēm, un riebuma. Viņa gribēja kliegt, vai izvemties, vai iesist kādam. Visvairāk viņa gribēja tikt līdz izlietnei, vai dušai vai kaut vai tam pašam tualetes podam un noskalot spermu, bet viņa nekustējās. Vienīgais, ko viņa uzdrošinājās izdarīt, bija pavērt nedaudz platāk muti; daļa lipīgās masas iztecēja, bet diezgan daudz palika iekšā.

"Tāpēc mēs neliekam sāli pie tava ēdiena, verdzene. Visu tev vajadzīgo tu dabū šādi. Norij, ja vēlies. Iesaku to darīt, tas gan garšo pēc sūda - nē, ne gluži tā, tu jau zini, bet vienalga, diezgan slikti, bet tas ir labāk, nekā turēt to mutē un tu nekad, nekad nedrīksti to izspļaut. Ja vien tev nav pavēlēts to mutē nogādāt citam vergam. Ir tāda diezgan populāra spēle, kad verga muti piepilda ar spermu un tad nodod to pa virkni tālāk, līdz kāds noraustās vai pavilcinās; tad vainīgo spīdzina līdz nāvei. Tātad, ja tev nav pavēlēts to paturēt mutē, norij to. Es teicu, norij, verdzene." Diāna norija.

"Nav tik traki, ko? Tas tev nekaitēs, tās ir olbaltumvielas. Ja vien viņi nav slimi, protams. Tad viņi vairāk koncentrēsies uz spīdzināšanām. Tā, tagad pasēdi, kamēr tā nožūst. Nemēģini to noslaucīt vai nopurināt. Kad tā nožūs, mēs tevi notīrīsim. Smaka izzudīs, vismaz tā smaka, ko sajūt citi. Tu pati gan sajutīsi spermas smaku uz savas sejas un matos vēl ilgi, lai ko tu darītu. Ja izvēlēsimies tevi paturēt par verdzeni, tad tu to sajutīsi visu atlikušo mūžu.

Ap to laiku, kad sperma bija nožuvusi un Diāna bija notīrīta, vīrieši bija atpūtušies un vēlējās turpināt apstrādāt glīto gūstekni. Četri no viņiem bija visai apmierināti, kad Diānai vajadzēja ar rokām novest viņus līdz maksimālai erekcijai, bet viņi saīga, kad pavēlniece lika viņai uzlikt viņiem gredzenus ap sēkliniekiem un locekļiem, kas neļāva viņiem pabeigt vai zaudēt erekciju.

"Piedodiet, zēni, bet jūs būsiet vajadzīgi ilgākam laikam," smiedamās teica pavēlniece. "Tagad patrenēsimies, lai tu neapjūc, kad tevi izmantos nestandarta veidos. Tā kā tev tā patīk sperma, sāksim ar pozu, kas man pašai neliekas nekas interesants, bet dažiem patīk. Apgulies uz muguras uz tā matrača. Tu, gribi nošļākt? Paspaidi viņu. Esi gatavs? Tagad notupies uz viņas vēdera un ieliec pimpi starp krūtīm. Verdzene, paņem savus pupus un saspied starp tiem pimpi. Paspaidi tos, lai tie braukā pa pimpi. Stiprāk. Ei, kuce, man vienalga, ka tev sāp, viesim ir jābeidz, vai arī tu esi dziļos sūdos, un es nerunāju līdzībās! - tā, labi, tagad pacel galvu, atplet muti un notēmē uz metamo, tā, turi plati - velns, trāpīja pa zodu! Nu, tad sabāz to viņai mutē, puis! Tu, verdzene, tagad norij. Nolaizi viņa pirkstus. Apsēdies un nolaizi viņa pimpi tīru.”

Diena turpinājās, un Diānu drāza guļot uz muguras un uz vēdera, guļot uz vīrieša, sēdus uz vīrieša, tupus uz vīrieša, ar seju pret vīrieti, abiem stāvot, viņam stāvot un viņas kājas apvija viņa ķermeni, viņas kājas vīrietim uz pleciem, ap pleciem, uz grīdas un vīrietim noliecoties pār viņu, četrrāpus ar noliektu un tad paceltu galvu.

Kamasutra bija izsmelta vēl pirms pusdienlaika. Viņa bija dabūjusi visos caurumos pēc kārtas, visos vienlaikus un jebkuros divos caurumos visās kombinācijās. Viņa bija dabūjusi vairākus pimpjus uzreiz vienā caurumā. Viņa laizīja gan pežu, gan pimpi pārim, kurš pisās (pavēlniece negribēja palikt skatītājos), kamēr pašu viņu drāza vienlaikus dibenā un pīzdē. Viņa dabūja pimpjus, kamēr laizīja pežu, kamēr viņai pašai laizīja pežu, un braukot pimpjus ar abām rokām. Mērķis bija iemācīt viņai kopoties pēc iespējas dažādākās pozās, tā ka vīri, kuru metamie nebija nosieti, ik pa brīdim pagāja malā, lai atietu, bet tie ar nosietajām olām drāza viņu nepārtraukti un diezgan brutāli.

Beidzot vīrieši pagura. Visi astoņi, nosvīduši un elsdami gulēja uz pazemes cietuma grīdas. Diāna drīkstēja atspiesties pret sienu. Viņas kājstarpe un dibens šausmīgi sāpēja, viņas nospaidītās, sapļaukātās un sakostās krūtis bija satūkušas un sāpošas. Pavēlniece sasēja Diānas plaukstas viņas priekšā, sasēja kopā potītes, pacēla ceļus un piesēja rokas pie potītēm, tad izbāza stieni zem viņas ceļgaliem un virs elkoņiem un pakāra stieni starp diviem stabiem.

“Es aiziešu pēc limonādes puišiem, un nevaru pieļaut, ka tu izmanto viņu nogurumu un uzbrūc viņiem. Pakarājies tepat.” Aizejot, pavēlniece spēcīgi parāva Diānu aiz potītes un viņa divreiz apgriezās ar stieni, sviedriem lidojot pa gaisu.

Kad pavēlniece atgriezās, nomocītā Diāna bija iesnaudusies. Viņu pamodināja un verdzene noskatījās, kā vīrieši tur mitrus dvieļus pie pierēm un dzer aukstus dzērienus. Visā savā gūsta laikā viņa saņēma maz ūdens dzeršanai, un šodien bija ļoti daudz svīdusi. Diāna noskatījās, kā pavēlniece un pārējie kāri dzer vēsas sulas sulu un alu no norasojušām glāzēm. Neviens viņai nepievērsa uzmanību. Ļaudis klīda pa cietuma zāli, pārrunādami instrumentus un kā tos pagātnē ir izmantojuši. Viens no vīriešiem atradās pavisam tuvu Diānai; viņa rokās bija liela glāze ar ūdeni un ledu. Viņas slāpes bija mokošas, Diāna vairs nespēja izturēt. “Lūdzu, kungs”, viņa čukstēja, “vai es varētu mazliet padzerties?”. Vīrietis uzjautrināts uz viņu paskatījās: “Paskat, mazā izdrāziet-mani-tad-pagrieziet-un-izdrāziet-vēl meitene grib drusk ūdens?” Diānai bija nelabas priekšnojautas. “Nu, ko, laikam jau varam viņai drusku iedot.”

Tā arī ar viņu izdarīja. Vispirms, Diānas mutē iebāza lupatu, lai ūdens tajā neiekļūtu. “Udens tev vajadzīgs, verdzene, tu esi galīgi nosmulējusies. Vispirms, mazliet šķidro ziepju. Vai kāds ieziepēs viņu?” Atsaucās vairāki brīvprātīgie. “Labi, tagad dabūsim šļūteni.” Šļūteni pievienoja krānam un spēcīga ūdens strūkla grūstīja Diānu pa stieni.

“Gribat joku, zēni?” – “Protams!” – “Labi. Es tagad mazliet paregulēšu spiedienu.” Ūdens strūkla triecās pret Diānas kājām un apgrieza viņu ap stieni, tad pret viņas muguru un apgrieza viņu pretējā virzienā. Kādu brīdi viņa šupojās uz stieņa.

“Vai nav jautri? Skatieties, kad viņai uzpūš uz kājām, vajag strūklu novākt malā, tad uzdot pa pleciem un tā viņa turpina griezties. Vai nav lielisks skats? Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši – eh, garām. Seši apgriezieni ir tīri labi, strūklu kontrolēt nav tik vienkārši. Gribat skatīties, ka viņa virpuļo?” Vispārējs “JĀ!”. “Labi, katrs paņemiet nūju. Sastājieties divās rindās viņai priekšā, puisis kreisajā pusē uzdos viņai pa pēdām...”

“Vai tā ir laba doma?”

“Aizveries! Puisis kreisajā pusē uzdos viņai pa pēdām, un aiziet uz rindas galu. Puisis labajā pusē sit viņai pa pleciem, kad tie ir apgriezušies, tad, kad vina atkal pagriež pēdas, nākamais no kreisās sit pa kājām, un tā tālāk, viņa griežas”

“Mēs? Un ko darīsi tum, kamēr mēs strādājam? “

“Ja kāds no jums netrāpīs, es to nūju iebāzīšu jums pakaļā un izvilkšu pa muti ārā, to es darīšu!”

Vai nu savas prasmes pēc, vai arī tāpēc, ka puišiem nebija pārliecības, ka viņa joko, pasākums noritēja gludi. Diāna virpuļoja ap stieni, visa pasaule bija pārvērtusies par neskaidru zibināšanos ar regulāriem sāpīgiem sitieniem pa pleciem un sevišķi mokoši belzieni pa pēdām. Rokas un kājas sāpēja aizvien stiprāk. Pēdējos desmit vai divpadsmit apgriezienus viņa bija bez samaņas, visi bija ļoti sarūgtināti, kad konstatēja to tik vēlu.

Kompānija bija sagurusi, toties viņu seksuālie spēki bija atjaunoti. Viņi noņēma verdzeni no stieņa un ar pļaukām pamodināja. Diānu nogudīja atpakaļ uz stieņa ar seju uz leju un atkal piesēja plaukstas pie potītēm. Viņas pēdas sāpēja tik stipri, ka viņa tāpat nespētu nostāvēt, tā ka viņa nokarājās pār stieni. Lupatu no viņas mutes izņēma ārā.

“Ei, verdzene, mosties! Tu biji diezgan droša, lai palūgtu kaut ko vienam no vīriem. Mēs visi zinām, ko tu patiesībā gribi, tā ka uz priekšu, prasi. Drīksti runāt. Mēs visi zinām, ko tu gribi. Runā, kuce! Tava māte noteikti zina, ko tu gribi, vai atvest viņu, lai pasaka?”.

“Nē...”

“Tad ko tu gribi?”

“Es gribu...lai mani...izmīlē...”

“Izmīlē?! Neviens tevi nemīl, stulbā mauka! Neviens nekad tevi nemīlēs! Tu zini, ko viņi grib, tu zini, kam tu deri, prasi to!”

“Es gribu, lai viņi izdrāž mani” Diāna čukstēja.

“Saki “lūdzu”, un skaļāk, lai var dzirdēt!”

“Lūdzu, es gribu, lai viņi mani izdrāž.”

“OK, puiši, stājieties rindā, tas, kam viņa prasīja ūdeni, lai stāv pirmais. Lūdz viņam, verdzene!”

“Lūdzu, izdrāz mani”. Pavēlniece ievilka Diānai pa dibenu ar nūju. “Vēlreiz! Izrādi cieņu pret cilvēku, kurš daudz vairāk vērts nekā tu!”

“Kungs, lūdzu, izdrāziet mani” Pavēlniece pamāja un pirmais vīrietis sagrāba Diānas krūtis un iegrūdās viņas vagīnā, kas kopš pēdējās kopošanās reizes bija vēl vairāk satūkusi un sāpīga. Diānai nebija spēka kliegt, viņa tikai stenēja un vaidēja, nevis kā kaislē; tā bija monotona īdēšana, kādu varētu dzirdēt trako mājā.

“Aizbāzt kucei muti, kas grib to klausīties?”, viens no vīriem teica.

“Nē!” teica pavēlniece, “viņai japrasa, lai viņu izdrāž. Citādi vēl kāds iedomāsies, ka mēs viņu izvarojam.”

Kad pirmais vīrietis bija beidzis, pavēlniece iebakstīja Diānai ar nūju ribās: “Kas tev jāsaka, verdzene?”

“Lūdzu, izdrāziet mani, kungs “Diāna klusi teica, viņas spēki gandrīz izsīkuši.

“Aiziet. Atcerieties, puiši, ja lietosiet abus viņas caurumus, sāciet ar pežu, lai viņa neraustās tik daudz.” Bet Diāna neko daudz nekustējās un viņas īdēšanu pārtrauca tikai “Lūdzu, izdrāziet mani, kungs”, kad pavēlniece iegrūda viņai nūju sānos. Verdzene bija pilnīgi pārmocījusies, viņas balss kļuva arvien vārgāka un nepavisam ne seksīga. Daži mēģināja izklaidēties, saņemot viņu aiz ciskām un grozot ap saviem metamajiem, bet viņa bija pārāk ļengana, lai no tā būtu kāds prieks un arī puiši bija noguruši. Pēc tam, kad astotais vīrs bija viņu izjājis, neviens vairs nepieteicās.

“Neviens negrib papildporciju? Jūs nu gan esat ņuņņas, vācieties prom!”

Vīrieši atviegloti aizgāja.

“Nu, ko, verdzene, atkal mēs, meitenes, paliekam vienas. Te būs vēl šis tas, kam tev jābūt gatavai.” Pavēlniece iegrūda divus, tad visus piecus pirkstus Diānas noberztajā vagīnā. Sieviete bija pārāk nomocījusies un jau tāpat cieta sāpes; pavēlniecei nācās pagrozīt savu dūri, pirms jaunas sāpes atainojās Diānas sejā. “Šo tu juti, jā? Un šo?”, viņa iegrūda roku vēl dziļāk Diānā, sagrāba un murcīja viņas vagīnas sienas.

“AĀĀĀĀOO!!...”

“Ei, tu nedrīksti paģībt, man vēl jāapstrādā tava pakaļa.” Pavēlniece paņēma auksta ūdens spaini, pacēla to pie Diānas nokārtās galvas un iegremdēja verdzenes galvu spainī. Diāna atjēdzās, klepodama, ūdens šļācās no viņas deguna un mutes. Viņa kratīja galvu un mēģināja izklepot ūdeni.

“Tu pati nezini, ko gribi,” teica pavēlniece, “vispirms prasi ūdeni, kad to dabū, tad vairs ne. Kā mazs bērns, nudien. Bet parasti vecāki tā nerīkojas ar niķīgu bērnu,” viņa turpināja un iegrūda savu dūri Diānas dibenā.

“Fui”, viņa teica, pētīdama savu roku, “tu gan esi šmulīga verdzene”. Pavēlniece nomazgājās un atgriezās pie stieņa, no kura nokarājās Diāna.

“Tā, pirms tu ej gulēt – vai arvien esi izslāpusi? Ei, mosties, vai gribi dzert?”

“J-jā...lūdzu...dzert..”

“Labi.” Pavēlniece atsēja Diānu, pārmeta sev pār plecu un aiznesa uz tualeti. “Tu biji tik jauks suns, es domāju, tas ir tavs aicinājums. Un vēl viena lieta, ko dara suņi, sevišķi stulbie, ir dzeršana no poda. Ja gribi dzert, dzer.” Viņa nolaida Diānas galvu un rokas pār podu un kājas uz grīdas. “Tev ir viena minūte, verdzene, pēc tam tu atkal būsi būrī līdz rītam. Ja gribi dzert, šī ir pēdējā iespēja.”

Diāna lēni nolaida galvu un paņēma saujā ūdeni. Pirms viņa to paguva pielikt pie mutes, pavēlniece iespēra pa roku un izšļakstīja ūdeni. “Suns, atceries. Loc ūdeni.” Diāna nolaida galvu podā, pielika lūpas pie ūdens un vārgi iesūca malku. Viņa lāgā nepaguva to norīt, kad pavēlniece atrāva viņu no poda, saspieda vaigus un purināja Diānas galvu, lai izkratītu visu ūdeni no mutes. Tad pavēlniece aizvilka Diānu uz viņas būri.

“L-lūdzu...” viņa čukstēja, kad bija jau ieslēgta. “Lūdzu?! Tu neko nevari lūgt! Tu eksistē, lai pildītu pavēles, nevis lai es te pildītu tavus lūgumus! Un tagad es pavēlu tev gulēt mierā, kamēr es čurāju tev uz sejas.”



To izdarījusi, pavēlniece atstāja Diānu.

4.daļas beigas