te ir viena tāda lieta - tie ir tie divi. man ļoti patīk, kā viņi viens otru ir pelnījuši un kā viņi viens otru apskādē. par apskādi un broken dreams ir mazliet žēl, bet viņiem ļoti piestāv.

viņš ir kaut kāds iedomājies vatenītis, kurš visu laiku tikai iedomājas, iedomājas. iedomājas par daudz, pārāk smalki un orģināli grib visu, bezkompromisa. tā var tālu aiziet no citiem, tā var arī smuki vilināt līdzi, tā viņi abi skrāpējas. viņš kā pele mūk un ampelējas, viņa, kā kaķene uzvaktē, paspēlējas, pasvaida ar ķepu, pamakarē, uzšņāc titām kaķenēm, runčiem nepievērš uzmanību - ņaud, murrā, ņaud, ņaud.

viņam vajag vairāk brīvīvas.
viņai vajag vairāk uzmanības.

viņam vajag spēles bez ierobežojošā laukuma.
viņai vajag alvas zaldātiņu un runci zābakos.

viņi visu mūžu šitā, ja vien viņa pirmā nenorausies ar kaut ko normālu un stabilu.

tā es domāju. punkts un zaķītis.