Priviliģētākā situācijā ir arī ar rociņām esošie, kad cītīgi runā par cepumiņu pieejamību neatkarīgi no roku un kāju garuma. Vīzdegunīgi priviliģēti un par savu gribasspēku nenoliedzami sajūsmināti un bieži vien katram satiktajam smuki degunā iebakstoši.
Tā nav asa robeža starp te ir viens, te cits stāvoklis.
Lai gan gribētos jau ticēt, ka ir tie 'viņi' - kam pilnīgi noteikti viss ir slikti un vispār, viņi nav gluži cilvēki - nu un 'mēs', tie pārējie, kam viss vispār ir kārtībā, vajag tikai gribēt.

Vispār jau tās dzelmes, kur var pamanīties ienirt, pirms kādi atrofējušies izdzīvošanas refkelsi tomēr sāk spārdīt kājiņas - atpakaļskatā tas pārsteidz katru reizi no jauna. Katrā ziņā pavēle 'domā par pozitīvo' tur neder. Jā, ir objektīvi pozitīvais -bet arī uz to sanāk skatīties tikai auksti atsvešināti. To subjektīvo siltumu ir jādzemdē pašam, spontāni. Un tas jā, tas vairo labo apkārt - bet ne jau kļūšana par pozitīvisma zombiju tur ko dara. Var jau smaidīt arī ar līdz asinīm sakostiem vaigiem - bet kā vārdā?