Man pirmais instruktors bija tāds diezgan bļāvējs. No viņa tekstiem man rokas/kājas trīcēja, pabraukt nevarēju, vienkārši šausmas. puika pierunāja, lai mainu uz citu. Iteica citu. Es piezvanīju uz autoskolu un painteresējos vai es drīkstu nomainīt instruktoru. Skolas direktors/pasniedzējs tāds lādzīgs bija, sāka interesēties kas kā (es grupā teoriju vislabāk zināju, mājās mācījos, maz kļūdas bija mazajos pārbaudes darbiņos), teica, ka ieteikšot man citu. Arī ar Toyota un labāku. Es painteresējos, vai tas nav mana instruktora tēvs, jo es zināju, ka viņam tēvs arī. Izrādās, ka ir! Paņēmu 2 ned pārtraukumu no braukšanas un tad pamēģināju braukt ar to otru. Un zini, pilnīgi cits cilvēks, cita attieksme, nekliedza, nebrēca, slavēja, ja kļūdiņas bija, tad laboja, tik mierīgs, ka taisni prieks. Esmu viņam tik ļoti pateicīga :)