Pirmdiena,krīt
Ir pirmdiena pilna ar asarām,asaras līst pa vaigiem tak,poxuij,ka visa seja sarkana noraudāta.Visas domas par to kā jūtas cilvēks ko Mīlu!Pēc visām manām cūcībām.Un nav iespēja paskaidrot,nav un liekas tam vairs nozīmē nekāda.Apsalūti beznozīmīgi ,jo es mirstu lēnām.Mirt sevī ir viegli,nav jau pirmā reize,kad nomirst sirds,kur ta jau sūnaina ar neželībām nokaltēta lidz nelabumam.Esmu līdz šīm bijis realists,kam diena sākas ar domu,kas jadara,lai : būtu tas un tas,lai vakarā nebūtu garlaicīgi ,lai būtu seks,un ēst,par parējo padomašu rīt.Nu tuvojas laiks mirt bet man ir bail tikai par vienu lietu: Ka Mīlestībai esmu nocirtis galvu,pats savām rokām.To pirms tam ,žņaudzis un badinājis,slēpis skapī no sevis paša.Līdz vienā dienā,uzkrita ķieģelis uz galvas un ilgas pēc smaržas,kura plūst no viņa kļūst par apmātību.Kad apjausma lenām nak pretī ar lielu lavīnu sāpju par to,kā tad ir,kad dragā pāri ar kāpurķēdēm pa sirdi.Divi mēneši ir nepieciešami,tadam āmuram,kā es,lai saprastu,ka sirdī mīt tikai viens un pārejais ir apsalūti nesvarīgi.
Varu uz ielas dienas laikā pacurat,varu pazemoties un rāpus līst ,tik no tā pārdarijumi mazaki nekļūst.
Sirds pukst straujāk..es meklēju navi gadiem ,kad nu tā ir pie manis atnākusi redzu ,ka vēl ir dēļ kā šeit šai drazotājā pasaulē dzīvot.Ir tikai viens ar kuru esmu ar mieru strbt ikdienas pļurzas un smaidīt.Ciest,gaidīt un ilgoties.Esmu izrādās greizsirdīgs līdz nelabumam fiziskam.Tā,ka rauj uz āru visās oderēs!Plīst mana dvēsele,,šujos no domām vien,,ir rudens bet gultā vienam auksti..tik auksti,ka dvēsele salst.Miegs neželīgos sapņos...