Coitus Interruptus
Kas mums liek tīksmināties pēc lietām?
Pēc ķermeņiem, pēc patiesības.
Patiesības kā vienīgā standarta visā visumā?
Kas mums šādas dziņas devis?
No kurienes šī pēkšņā apskaidrība?

Tu izlec kā pīlīte pavasarī
Aizlido uz siltajām zemēm
Tad kad nav vasaras un lauki kur aizbraukt
Es sēžu viesistabā ar sviestaini vecām tapetēm
Caur kurām vijās monohroni sēpijas ziedi
Koka durvis autentiski nobrāztas

Es pēkšņi sāku justies baigi pieaudzis
Pleci apkrauti
Staipos uz tepiķīša
Joprojām esmu

Apkārt skaņas un elektrība
Trauxmainās domas tālu prom
Pienāk pusdienas, uzvāru griķus
Ne ceptās ne vārītās domās peldējos
Laiks raiti iet uz priekšu
Es negribīgi sekoju