![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tas Oskara laureāts "There Will Be Blood" tomēr izrādījās reti riebīga filma. Es, katrā ziņā, tur neatradu nevienu pozitīvu elementu, kas spētu izraisīt kaut niecīgāko līdzpārdzīvojumu. Viss, kas palika pēc titriem, bija sāļa, nenoskalojama pēcgarša, kā pēc zivju eļļas vai ķilavu tefteļiem. Apnikušas, vai ziniet, tās "īsto vīriešu lietas", "dzīve ir cīņa", "zeme ir mitra no mūsu tēvutēvu asinīm", utt. Protams, ka tehniski viss tika noslīpēts līdz spīdumam, un aktierspēle gluži nevainojama, un kur nu vēl tie emocionālie kadri ( "Say it louder." "I have abandoned my child." "Louder!" "I have abandoned my child!" "LOUDER!" "I have abandoned my boy!!!"), un arī stāsts tik smags un pamācošs, bļin, gluži kā no vecās derības, kur vīri strādā vaiga sviedros un allaž tur savu labo godavārdu. Bet mani iedzina sašutumā tieši filmas ētiskā šķautne, kas sastāvēja galvenokārt no dažām smagnējām epizodēm ar jau gataviem, manā vietā izdarītiem secinājumiem. Un nevienam, sasodīts, nevienam pašam tēlam viņi neļāva pietuvoties. Viss zem spīdīga kupola. "Jums pat nebūs jāapgrūtina sevi ar secinājumiem, dārgie skatītāji. Viss jau ir gatavs, sēdiet tikai un raudiet.
I guess I am not an oil man, vārdu sakot.
Labdien, Nezināmais lasītāj! Es runāju par to, ka neviens tēls un neviens notikums neatstāj vietu interpretācijai un brīvam skaidrojam. Viss ir izklāstīts pilnīgi viennozīmīgi: šeit viņš ir godīgs, šeit viņš cieš, šeit viņš nožēlo izdarīto, un šeit viņš atkal novelk masku un nifiga nenožēlo, jo ir ļauns divkosis (Iegaumējiet - ļauns divkosis, tieši tāds viņš ir!). Kādēļ gan es pats nedrīkstētu padomāt par to, kāds ir šis ievērojamais cilvēks, kā viņš varētu justies attiecīgajā situācijā, un, pats galvenais, kā viņa vietā justos es? Kādēļ viss jāspļauj tieši sejā, pat nestrādājot ar visprimitīvākajām asociācijām, piemēram? Šāda kinovaloda jau sākotnēji ir nedzīva.
Filmas beigās, lūk, ir brīdis, kad visiem obligāti jāraud, un tad rodas sajūta, ka režisors stāv tev blakus, baksta ar rādītājpirkstu sānā un īdīgā balsī skandina: "Raudi, raudi, raudi!" Un tu tiešām sāc raudāt; ne aiz saviļņojuma vai līdzcietības, bet gan tikai tāpēc, ka pats šīs epizodes uzstādījums automātiski izslēdz jebkuru citu apziņas refleksiju. Tā ir tīrākā cilvēku muļķošana, vārdu sakot.
K