M13 0GW

Labdien, Nezināmais lasītāj! Es runāju par to, ka neviens tēls un neviens notikums neatstāj vietu interpretācijai un brīvam skaidrojam. Viss ir izklāstīts pilnīgi viennozīmīgi: šeit viņš ir godīgs, šeit viņš cieš, šeit viņš nožēlo izdarīto, un šeit viņš atkal novelk masku un nifiga nenožēlo, jo ir ļauns divkosis (Iegaumējiet - ļauns divkosis, tieši tāds viņš ir!). Kādēļ gan es pats nedrīkstētu padomāt par to, kāds ir šis ievērojamais cilvēks, kā viņš varētu justies attiecīgajā situācijā, un, pats galvenais, kā viņa vietā justos es? Kādēļ viss jāspļauj tieši sejā, pat nestrādājot ar visprimitīvākajām asociācijām, piemēram? Šāda kinovaloda jau sākotnēji ir nedzīva.
Filmas beigās, lūk, ir brīdis, kad visiem obligāti jāraud, un tad rodas sajūta, ka režisors stāv tev blakus, baksta ar rādītājpirkstu sānā un īdīgā balsī skandina: "Raudi, raudi, raudi!" Un tu tiešām sāc raudāt; ne aiz saviļņojuma vai līdzcietības, bet gan tikai tāpēc, ka pats šīs epizodes uzstādījums automātiski izslēdz jebkuru citu apziņas refleksiju. Tā ir tīrākā cilvēku muļķošana, vārdu sakot.