Par to dziedātājtautu. Viss atkarīgs no skatu punkta. Man kādu laiku šķita, ka jā, igauņi, tas ir tas, uz ko mums tiekties. Parunājos ar vienu mākslinieku, kas savā cilvēkmīlestībā ir saražojis atvases Igaunijā un kādu laiku tur dzīvojis. Nedaudz ierāvušam (kas gan ir lietu dabiskais stāvoklis) es lūdzu viņu raksturot igauņus. "Vēl garlaicīgāki, kā latvieši." Viņš uzskata, ka dziedātājs ir tas, kas dzied pats no sevis, nevis tāds, kuram vajag kādu, kas pateiks, kad, ko un kā dziedāt, un tad vēl desmitām reižu mēģināt, lai novestu to līdz pilnībai. Viņš braukā apkārt pa pasauli, klausās, vāc mūziku. Tajos ciemos ne katrs ir komponists, tomēr katrs kaut ko pieliek no sevis.

Tas ir viņa viedoklis, kuram nepiekrītu. Vajadzīga abejāda mūzika, gan koptā, slīpētā, gan nepieradinātā. Dziedātājtauta? Tas nav sliktākais veids, kā pakļaut cilvēkus kopīgai domai, lietai.