Man ir ezers ...
meža ielokā...
klusumā...
ar šūpojošiem krastiem, kur pēdas pazūd mīkstās pūkainās sūnās....
ar baltām ūdensrozēm un baltiem gulbjiem...
ar zilām debesīm, kas šūpojas lēnajos ezera viļņos...
Tu iebrauci manā ezerā ar MOTORLAIVU...
dārdošais troksnis pāršķēla vakara klusumu...
Tu izbiedēji manus, manus gulbjus...
pāršķēli zilās debesis...
sarāvi ūdensrozes ....
Es stāvu ezera krastā un tikai viļņi skalo manas kājas...
...bet tas vienmēr būs mans ezers...
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: