Pārdomas par dzīvi kā tādu
Ja Tev apkārt ir tik daudz labu draugu, kāpēc cilvēks jūtas vientuļš un iztukšots? Vai tiešām pienāks brīdis , kad tu nevienam vairs neko nevari dot? Vai arī tas ko tu dod nemaz nevienam nav vajadzīgs?
Svētdien redzēju kolosālu skatu - bezdelīga spēlējās ar spalviņu. Viņa viņu ņēma knābī , tad laida vaļā. Spalviņa lēnītēm atsāka savu lidojumu lejup. Te atkal bezdelīga paķēra to savā knābī un atkal laida vaļā! Tā tas turpinājās tik ilgi, līdz spalviņa bija pa tuvu zemei un bezdelīga vairs to nespēja pacelt.

Varbūt ar cilvēkiem notiek tāpat? Varbūt pienāk brīdis, kad Tu nevienam vairs neesi vajadzīgs - Tu esi pa tuvu zemei. Tu esi aizmirsis lidot, sapņot, pielipdīt savus sapņus. Un tad Tu nespēj neko dot?