Mans brālis ir spilgts piemērs - māmiņa viņu tik ļoti mīlēja un lutināja, piemiegdama acis visiem viņa darbiem un nedarbiem, ka tagad viņš māmiņu vairs neņem galvā - padod viņam šo, padod to, gribu, vajag utt. utjp. Un viss tikai tāpēc, ka ārtsi brālim nebija garantējuši garu mūžu - gana nervozs un neprognozējams, ļoti vāju nervu sistēmu.
Vienīgais glābiņš esmu es, jo esmu vienīgā, ko viņš vēl respektē un acīs lekt neuzdrošinās.
Visur viņš saskatīs tikai savu labumu, tak tomēr mīļš un vajadzīgs :)) Zinu (pareizāk sakot, ceru), ka viņš būs blakus īstajā vietā un laikā :))

Cik fantastiski ir kādu mīlēt bez jelkādiem nosacījumiem :)))))