Migla....
Neatminu vairs kuru precīzi dienu, bet dienas vidū biju pie jūras, bija tāda kā migliņa, tālumā varēja redzēt cilvēku siluetus, jūra bija atkāpusies tālu, tālu...
Un tad mēs izgājām cauri dzīvai miglai, jā dzīvai, jo viņa nepārtraukti un strauji kustējās, celās no zemes uz augšu un vēja pūsta devās krasta virzienā, tur saules stari miglas vālus izretināja, un tālāk krastā maigā dūmaka izgaisa pavisam...
Mēs stāvējām miglas tanī pusē, un bija tāda ļoti dīvaina sajūta, kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi, tas bija kaut kā ļoti noslēpumaini.... Es jutos laimīga, tanī brīdī , vēlāk , tagad .... Kad atgriezāmies pēc kāda laiciņa krastā, migla bija jau izklīdusi, un tad es padomāju, ka atkal mēs bijām paspējuši īstajā laikā un īstajā vietā, lai redzētu skaistumu....