pavasaris, saule, mūzika.
pat nejūtu vajadzību Tev zvanīt, sazināties. Tik brīžiem. Var jau būt, ka beidzot Tev izdevies mani tiktāl sāpināt.
Pietiek noklausīties atsevišķas dziesmas, pietiek ieraudzīt bildi. Datēta ar 27. septembri. Tad mani mīlēji. Tad vēl bija pilnīgākā tikšanās eiforija, vēl aizvien dzīvojies atpakaļatgriešanās svētkos un ķēri visu labo, ko dzīve piespēlēja. Tā viena bilde par daudz saka. Pārāk runātīga. Mirklis, kad gulējām uz asfalta, nostatījām fotoaparātu uz taimeri. Negaidīti noskūpstīji mani. Bilde ar pārsteigtu mani, ar tik pārliecinātu Tevi. Ka zini, ko dari. Ka tā tam jābūt.
nezinu, kam ticu.
apmātībai? mīlestībai?
nezinu, kuru no šiem apvilkt.