man ļoti nepatīk, ka kļūstu skaudīgi nikna uz saviem draugiem. un tikai tāpēc, ka viņi ir laimīgi kopā, viņi visur kur dodas kopā un tā. un tad viņi jautā, kā mums klājas. man jau nepietiek drosmes pateikt. un nemaz arī nevajag. ja teikšu, kā ir, būs līdzjūtīgie skatieni. nu labi, viņi ir mani draugi, nozīmīgi draugi, bet paldies, šo gan negribu. nu nē. tāpēc turpinu uzklausīt viņu jūsmīgos stāstus, ko tik viņi nav darījuši, turpinu "kaut ko" atteikt par Tevi, lai vairāk nejautā.
šodien gribējās uzbļaut, asarām būtu labpaticies šķīst, taču nē. noriju visu un uzklausīju.
ir taču jāpriecājas, ka draugi ir laimīgi.