Ir tik daudz mīlestības pret Tevi. Kliedzu. Lūstu.
Līdz šim daudzmaz turējos, bet šodien - šodien nekā. Nesanāk tā būt. Darbojos, nokraujos ar visa veida darbiem. Tagad katru dienu kāds koris vai kas sanāk, pēc iespējas ilgāk nodarbinos, lai mazāk aizvirzītos domas. Bet arī nekā. Šovakar pat braucu no kora mājās. Pieturā stāvēja puisis, šķietami līdzīgs Tev. Ar to "šķietami" pietika. Tad līdzīgi sāka šķist visi. Visi apkārt. Vienam ir tas no Tevis, otram tas, vēl kādam - vēl kas cits. Saliec dzīvo puzli. Tikai Tu tur neparādies.
Brutāli aizmuku ātrāk prom no draugu pasēdēšanas, metos prom uz kori. Nezinu. Vairs nebija elpas, smakšanas pazīmes. Nebraucu ar trolejbusu, bet gāju kājām. Cauri Bastejkalnam, Kronvaldparkam. Auksts, spēcīgs vējš. Mūzika. Cilvēki nāk pretī. Pētoši vēro, it kā man kas uz pieres būtu rakstīts. It kā viņi dzirdētu to kluso izmisuma kliegšanu. Es nezinu, kas notika, kāpēc tā pēkšņi salūzu.
Manī ir tik daudz mīlestības pret Tevi. Un tik ļoti alkstu ar to dalīties.
Redzēju Tevi sapnī. Mūs abus. Laimīgus, līdzās.

Starp citu, pēc asarām pārņem miegs. Tāds salds. Tad gribas aizmigt.