nu ko, mincīt. visu vakaru ļoti labi turējos. tā smaidīgi, smējos. tiešām smējos. bet uznāk klikšķis. klikšķis un viss. un panesas raudas, sirds sadumpojas un viss. neko nepadarīsi. redzu, ka visu vakaru esi skype online, kas ir Tev neraksturīgi. gribas vismaz uzsist uz pleca, kaut kādu ziņu padot. gaidu brīnumu, ka pēkšņi viss būs kārtībā, ka runāsim atkal kā senos laikos. kā vēlos, kaut atrakstītu kaut ko no sērijas "heihei! kā iet kas jauns? :)" kā gaidu.. redzēt Tavu vārdu, kuram blakus zaļš ķeksītis. un nesaņemt ne ziņu, ne mājienu.
šodien vispār.. telefons zvana daudz un bieži, skype logā arī visu laiku parādās jauni ziņojumi. bet neviens... neviens nav tas. katru reizi satrūkstos, ka, ja nu tas esi Tu? [un tikko skype izdarīja māņu gājienu, ka kāds man raksta. neviens neraksta]
nav iespējams izlūgties asaras, lai nebirst. viņām pašplūsma. uznāk, kad vēlas. ne aicinātas, ne sauktas. negrib stāties. negrib. negrib, negrib.
varu tām lūgties, bet šīs jau negrib. turpina pašplūsmu.
un Tu, sirds?