un tomēr
tomēr tās bildes ir pagātnē.
kopš vakardienas.
viņš mani mīlēja. to es zinu, to es jutu.
tukšums, aukstums, pat mūziku negribunegribu. sarunājām, ka vēl būs kārtīgi jāizrunājas. ne nu vairs gluži "laimīgi kopā" statusā. to nokavējām, lai gan teicu - ai, kā teicu! -, ka, mīļais, mums ir jāizrunājas. kaut kas nav īsti tīrs.
sabiezinātas krāsas, Tu aizvien pārņem mani ar savu esību. savu veidolu. savu tumšumu. pietrūkst Tavu roku, kas steidz sasildīt manējās. kā tajos brīžos mēdz izlīst no savas aizsargčaulas.
gribējās ticēt, ka šī beigas būs jaunā sākums, bet tas bija vakar. tā domāju vakar.
es zinu, ka pēc mūsu tikšanās aizgāji uz bāru un vienkārši piedzēries. un tad teici, ka kādreiz mani mīlēji. ļoti. Tu saki, ka Tev laiks atgriezties vecajā ādā, kāds biji pirms manis. Man negribas to pieņemt, ne par ko pieņemt, jo sacīji, ka mana klātbūtne maina Tevi. Ar gaišām domām. Vēl pirmīt, vēl tik tikko tā teici..
daudz kas palika nepiepildīts. aprāvās nesācies. nepateikts.
un tomēr, kas modina cerību.. jautāju, vai tas nozīmē, ka mēs pavasarī nebrauksim uz Tallinu, vai vasarā nebrauksim uz maniem laukiem?
Un Tu.. "to es neteicu".

Tava vismīļākā meitene.