tātad stāsts tāds, ka ceturtdienas vakarā saku, ka mums piektdien vecās taisnības vārdā vajadzētu aiziet kafiju padzert. Tu piekrītoši māj ar galvu un saki, ka tā ir laba doma. Negaidīti no Tevis, vai ne? Bet tad izrādās, ka nekādi nevaram saskaņot laikus, jo, kad esi pieejams, ceļoju ārā no Rīgas. Beigās nonākam pie secinājuma, ka "tad atliek svētdiena" un Tu saki, ka, kad nāks tuvāk tas laiks, dosi ziņu.
Piektdiena, pusdivpasmit vakarā. Nupat esmu iebraukusi Rīgas teritorijā no Cēsīm. Pienāk īsziņa "ko Tu īsti šodien dari?". Vienvārdsakot pēkšņi no zila gaisa vervē mani, lai pievienojos Tev šovakar. Saku pretī, ka šādā laikā ne jau nu kafiju dzer. Vārds pa vārdam un zinu vein to, ka ne man spēka, ne īsti laika kur doties. Atsaku un novēlu jauku vakaru. Pretī saņemu "jaukāks būtu ar Tevi. Joprojām gaidu, kā jau vienmēr". Pirmā rekacija - koa? Kas tās Tev par mušām iekodušas?!? Vairākus mēnešus necelt ne ausi, bet tad šitā.. nu lab, neko nezinu.
Pie tā arī palieku. Uz īsziņu neatbildēju, pēc kādas pusstundas saņēmu vēl vienu, trijos un astoņās minūtēs saņēmu "arlabunakti".