sapnī bija vai visa mana famīlija un draugi. sākās ar to, ka spriņģojām pa visādām humpalām, meklējot visādas košas lietiņas un tā tālāk. Kādā brīdī tas pārslēdzās uz laukiem, kādā brīdī uz tēva brāļa mājām, bet kādā brīdī attapos, ka ar cilvēkbērnu ejam uz kino. nopirkām biļetes, līdz filmai vēl bija laiks, tāpēc izdomājām, ka jāaiziet uz bāru. domāts - darīts. vienā brīdī gan cilvēkbērns nozuda un man līdzās sēdēji Tu. Tad cilvēkbērns atgriezās un jūs sākāt mani dalīt. Principā. Tu biji tuvāk, izturējies tā, it kā nekas nebūtu noticis un viss ir kā parasti, uzsauci visu to dārgāko un tā tālāk, un tā tālāk. Kas tobrīd bija ar cilvēkbērnu, īsti nezinu, bet Tu uzvedies tik pašsaprotami, aj, tik pašsaprotami, ka esmu Tava lieta un viss. Nākamajā epizodē ar cilvēkbērnu bijām laukos, runājām ar vecmammu un taisījām ēst, bet īsti vairs neattapos tur esam, jo jutos pārāk sabraukta par pirmīt notikušo. Dies ar visām privātīpašumnieciskajām izpausmēm, dies ar to visu. tas pat nebija tā riebīgi, bez jebkādas pretošanās pakļāvos.
šobrīd man tas nepatīk. būtu Tevi jāaizmirst.