pēdējo dienu nebeidzamais prieks mūzikā pieder Benam Hovardam. var jau gadīties, ka atkal esmu pusgadsimtu mūzikas palaidusi garām un mode cita, taču nē. pie manis viņš atnācis īstajā brīdī un nekaunīgi liek atcerēties pērno rudeni. īsti neesmu droša, ka gribētu atgriezties pagājušajā. skatos bildes un ķiķinu. daudz vienādu un šķietami nekā-tur-nav, bet tā jau tik vēlme satvert kadrā sajūtu. redz, lai tagad vērtos un miesās saspiestos pareizās pogas.  kāpēc neatgriezties? nejūtos piesienama ne tur, ne šeit. radi ko jaunu.