Garastāvoklis:

blank

Who cares...?
Te laikam ir anonīmākā vieta, kur man ir konts, un tik izmisīgi gribās šo kaut kur pažēloties; tad nu lai jau tiek te.

Jau kādu laiku nesaprotu, mani sākušas vajāt smagas komunikācijas pārpratumu virknes, vai arī es tiešām esmu kļuvusi par neizmērojami toksisku un traucējošu cilvēku. Reizēm man tik ļoti gribas, lai kāds man pasaka, ka esmu vajadzīga, ka kādam rūp, kā es jūtos. Tieši tajos brīžos, mēģinot diedelēt uzmanību, gandrīz vienmēr saņemu vissāpīgākos atšuvienus no vistuvākajiem cilvēkiem. Apstiprinājumus sajūtai, ka esmu traucēklis. Par kaut ko jau noskaidroju, ka tas nav bijis tā domāts (šoreiz ne par Tevi, neuztver personīgi), bet no citiem apkārtējiem... tiešām nezinu un šobrīd man pat nav dūšas pārjautāt - mani galēji pārprata vai tiešām es esmu tik apnicīga un kaitinoša. Nolāpīts, es nemeklēju risinājumu, lai nejustos kā traucēklis, man vienkārši gribējās, lai kāds pasaka, ka neesmu traucēklis, ka mani vēl vajag kā mani.

Kovidlaiki arī ir izrāvuši smagu robu manā sociālajā dzīvē. Esmu atradinājusies satikties ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Jā, arī ģimene... Teju visu brīvo laiku sēžu astē trīsgadīgai jaunkundzei, reti saņemos kaut kur aiziet sev. Lielākoties pat neiedomājos. Labākajā gadījumā sanāk "viens pats mājās", kad jaunkundzei kaut kur ārpus mājas astē sēž vīrs.

Es jūtos tik sasodīti vientuļa un lieka. Nereti - viegli aizvietojama. Pēdējā gada, pusotra laikā es nereti esmu jutusies tik nolādēti slikti, ka, ja nebūtu tā viena mazā cilvēciņa, kam tiešām mani vajag par to, ka es esmu es (pat, ja nejaušības dēļ), es, iespējams, nebūtu spējusi noturēties pretim kārdinājumam iegrimt nebūtībā. (Vai vismaz aiziet no visiem un visa, lai mēģinātu sākt dzīvi no baltas lapas.) Pat domāt negribas, kas notiks, ja pēc kādiem gadiem desmit tādā brīdī mani skaudri atšūs viņa... Ak jā, vēl jau tas, ka mana nāve taču arī būtu traucēklis citiem, nevaru atļauties (sājš smaidiņš).

Es jau zinu, ka man jau sen noderētu ieviest psihoterapeitu. Tikai tagad man to laikam sāk vajadzēt arī tādēļ, lai būtu kāds, kas vismaz par samaksu izliekas, ka viņam/viņai rūp, kā es jūtos. Nē, man nevajag padomus, man vienkārši gribas, lai kāds klausās. Varbūt tad, kad es būšu par sevi pateikusi to visu, kas gadiem sakrājies ne ar vienu neizrunāts, es atkal būšu gatava klausīties, ko par mani varētu pateikt citi.